Vētraina izskaņa
Gada nogale tāda vētraina – vējš gāž kokus un Ziemassvētku egles. Kāds grib gāzt Rīgas domi, vēl kāds Amerikas prezidentu Trampu.
Cilvēciskajās kaislībās dominē neiecietība, tuvākā nemīlestība, slēpts naids, ļauns prieks - vārdu sakot, tas viss, ko apkarot šai pasaulē nāca pestītājs. Patiesībā šis bārdainais vīrs un viņa mācības visiem sen ir pie kājas. Nu labi, jaunnedēļ kāds varbūt nebalsī padūks klusa nakts, svēta nakts, bet kuru gan tas interesē. Bļauru, populistu un lētu šovu laikmetā nekāda dziļāka pasaules apjēgšana nav iespējama, jaunavu Mariju sen aizstājušas Magones Burkas, un stulbie mediju evaņģēlisti sludina vien to, ko viņiem liek pēc atzinības klikšķiem alkstošie redaktori - jo lielāks skatījumu skaits, jo vairāk reklāmas. Āmen!
Sens latviešu sakāmvārds māca - ko sēsi, to pļausi. Bumerangs, protams, nāks atpakaļ un zvels pašiem pa pieri tā, ka dzirksteles šķīdīs un dažs vājāks smadzeņu pods ar brīkšķi padosies sadur-smē ar vēl cietāku priekšmetu. Tomēr nekādas senču vai bibliskās mācības nevar atturēt aizvien jaunu un visu labāk zinošu paaudžu svētās tiesības kāpt uz grābekļiem, lai pasauli izzinātu empīriskā ceļā, tāpēc par šo visu labāk nospļauties un nelikties ne zinis, jo tas, ko nespējam ietekmēt, ir maksimāli viegli un vienkārši jālaiž pāri galvai, lai trāpa pa īstajām pierēm. Galu galā - nevienam jau nevar aizliegt dzīvot slikti.
Uz šī globālā mēs jaunu pasauli sev celsim fona dažādas tektoniskas kustības notiek arī mūsu kultūrpolitikā. Viens no tās rādītājiem vienmēr ir bijusi opera. Jaunās slotas, protams, slauka pa jaunam. Saistībā ar operas vadības maiņu šobrīd vērojami dažu starptautiski atzītu Latvijas opermākslinieku kritiski izteikumi sociālajos tīklos, komentējot jaunās vadības štatu politiku. Tas gan nav nekas sevišķs. Tā notiek vienmēr. Turklāt nereti ir tā, ka šī burkšķēšana runā pretī jebkādai saprāta loģikai un reizēm kultūras iestādēs tas nonāk tik tālu, ka darba kolektīvs danco pa priekšnieka galdu, izsakot aizvien jaunas un jaunas prasības. Ar ko beigsies izmaiņas operā, redzēsim nākamgad.
Daudz redzamāka ir cita kustība, proti opernama īpašnieka maiņa. Kā sludina mediji, opernamu Rīgas dome jau pavisam drīz nodos Kultūras ministrijas pārziņā «valsts pārvaldes funkciju nodrošināšanai». Aiz šīs it kā necilās vēsts kā tāds vagoniņš seko nākamās ziņas - operai nepieciešamas miljonu investīcijas (dažviet jau nosaukti 6,5 miljoni eiro). Līdztekus tam būšot jāsāk domāt, kur ņemt naudu vēl plašākiem remontdarbiem. 2019. gadā vien avārijas situāciju novēršanai operā iztērēti apmēram 160 000 eiro. 400 000 eiro esot vajadzīgi ugunsdrošības prasību nodrošināšanai. Un tālāk seko bēdu stāsts par novecojušām un aizsērējušām ūdensvada un kanalizācijas caurulēm un tamlīdzīgu dzīves prozu. Vārdu sakot, 1998. gadā Rīgas valdījumā nodotais opernams ir nodzīvots līdz kliņķim un arī visi iespējamie 90. gadu supereiroremontu derīguma termiņi ir acīmredzami beigušies.
Protams, ka jebkura ēka laiku pa laikam ir jāremontē. Protams, ka ir pagājis laiks kopš 1995. gada, kad tika pabeigts operas kapitālremonts. Tomēr ir arī jājautā - vai pēcrekonstrukcijas laikā ēkas uzturēšanā tika ieguldīts pietiekams daudzums līdzekļu, lai to saglabātu pirmšķirīgā stāvoklī. Uz to vismaz pagaidām nekādas atbildes publiskajā telpā sniegtas netiek. Tāpēc tas, par ko ir vērts uztraukties kultūras nozarei - vai nebūs tā, ka, nogrūžot ēku uz Kultūras ministrijas pleciem, opernama remonts netiks uzvelts kultūras budžetam, kā rezultātā kultūras nozarei būs solidāri jāsavelk jostas ap kaklu, lai pēc tam kāds varētu malkot šampanieti rekonstruētā operas kafejnīcā? Tā ir lieta, ko tiešām negribētos piedzīvot.
Jautājums, kas uzturēs rekonstruētās, renovētās vai kā citādi atjaunotās ar kultūru saistītās ēkas: muzejus, teātrus, koncertzāles, nu jau gadus divdesmit tiek uzdots pietiekami bieži. Vienubrīd kultūras ierēdņiem likās, ka visu glābs Valsts nekustamie īpašumi, tomēr nu jau krietnu laiku nekāds Demakovai raksturīgais optimisms šajās attiecībās nav vērojams. Latvijas Nacionālās operas un baleta likums it kā nosaka, ka par ēkas uzturēšanu ir atbildīga valde (organizē Nacionālās operas darbībai nepieciešamo tehnisko un tehnoloģisko nodrošinājumu, kā arī apsaimnieko tās īpašumā, valdījumā un lietošanā esošo mantu), tikai vecā bēda - šajā likumā trūkst panta, kas garantē līdzekļus šīs valdes funkcijas īstenošanai. Jācer vismaz, ka nesabruks.