Brīdī, kad jūs šīs rindas lasīsiet, būs zināmi Lielbritānijas vēlēšanu pirmie rezultāti. Netaisos dienu iepriekš zīlēt, kādi tie būs, tomēr Latvijas politiķus šajā breksita šļurā vajadzētu mērkt kā mazus kaķēnus peļķītē, lai reiz taču iegaumē, ka jebkuri ilgtermiņa meli politikā rada savu pretpolitiku. Tā agri vai vēlu nāk kā netīrs atvilnis, draudot izpostīt arī to, kas bijis itin labs. Būtībā Lielbritānijas politikā šobrīd stīvējas divu breksita variantu piekritēji. Abi populisti sola valstij vienīgi to, ka nogriezīs skābekli neierobežotās imigrācijas vilnim, darot visu, lai arī Eiropas Savienības valstu pilsoņi saprastu, ka Lielbritānija nav viņu mājas.
Protams, ka šis plāns ir vistīrākā utopija. Britu lumpenproletariāts ir pārāk izlaidies, lai koptu vecus un slimus cilvēkus, strādātu celtniecībā vai vāktu atkritumus. Gan jau bez Austrumeiropas darba rokām viņi neiztiks. Tomēr vidusmēra brita rīcībā un domāšanā labi vērojams tas, ka viņš vairs nevēlas pieciest jebkādas krāsas svešzemnieku pieplūdumu, jo tas sāk apdraudēt pašu salinieku ierasto dzīves plūdumu un identitāti. Eiropas Savienībai var patikt vai nepatikt breksits, bet signāls, ko raida dumpīgā sala, ir ļoti skaidrs. Bezrobežu migrācijas ierobežošana būs tas, kas agri vai vēlu nonāks arī pārējās Eiropas darba kārtībā, ja vien tā neizvēlēsies izdarīt labprātīgu pašnāvību. Līdz ar to par labējo ekstrēmismu pasludinātajam nacionālismam, ko tagad pie varas esošie uzskata par vēsturisku atpakaļrāpulību, tuvākajos gadu desmitos ir visas iespējas kļūt par kontinenta noteicošo trendu.
Tas, ko tagad notiekošajā vajadzētu saprast Latvijas politiķiem - tautai var melot un stāstīt, ka no gaisa līst debesu rasa, arī tad, ja tā nepārprotami ož pēc kaut kā cita. Tomēr visam ir sava robeža. Kad tā tiek pārkāpta, tad šī debesu rasa meļus aizskalo mēslainē, bet sabiedrība un valsts nonāk haosa un pārbaudījumu priekšā.
No globālās politikas ārēm pāriesim pie pašmāju kultūrpolitikas dzīlēm. Šonedēļ atklāta slavenā vai varbūt bēdīgi slavenā Latvijas muzeju Pulka ielas krātuve. Ir ticis īstenots vēl viens Helēnas Demakovas laiku projekts, kuru oponenti toreiz kategoriskās balsīs dēvēja par murgainu. Tagad mediji, kuros šie oponenti manifestējas, krātuvi sauc par modernāko Eiropā.
Ja kāds nepaslinkotu un parakātos nesenā vēsturē, viņš redzētu, ka te ir visas iespējas uzrakstīt vēl kādus Mērnieku laikus. Ko gan tik visu savulaik gvelza Pulka ielas krātuves pretinieki! Sākot no tā, ka šo krātuvi būvējot vietā, kur neko būvēt nedrīkstot, jo apakšā esot vienas dūņas, beidzot no pareģojumiem par to, ka tad, kad Rīgas HES plīsīšot, visi muzeju dārgumi nonākšot Baltijas jūrā. Varu iedomāties, kā šie mūsdienu slātavieši tagad varēs skaļi dalīties ar izsaucieniem «bet es jau teicu» dažādās intonācijās un pierakstīties celtniecības realizētāju pirmā baļķu nesēju garajās rindās. Normāliem cilvēkiem no jaunceltnes būtībā vajag tikai vienu - kaut tā ātrāk sāktu funkcionēt pilnā apjomā un pētniecisko darbu varētu atjaunot visi tie, kam, piemēram, nepieciešami Rakstniecības un Mūzikas muzeja fondi.
Šonedēļ Latvijā daudzi jūsmo par dažādiem ASV tapušiem lēmumiem. Manus ovācijās pāraugošos aplausus izpelnījās žurnāla Time lēmums par gada cilvēku izsludināt meiteni, kura visas pasaules tīņiem demonstrē, ka nav jēgas iet skolā. Tā vietā labāk iet glābt pasauli. Te atgādināšu, ka ņiprā franču ganuzēna Stefana un desmitgadīgā Nikolaja no Ķelnes vadībā tūkstošiem bērnu no Francijas un citām valstīm pirms gadiem astoņsimt reiz jau mēģināja glābt ja ne visu pasauli, tad, pēc krietno kristiešu domām, pasaules labāko daļu. Bērnu krusta kara gājiens toreiz devās uz Jeruzalemi un visā nopietnībā dzīrās atbrīvot Svēto pilsētu no neticīgo barbaru ķetnām ar sirsnīgu lūgšanu un gara spēka palīdzību. Ļaunie vēsturnieki apgalvo, ka šie idejas cīnītāji toreiz kļuvuši par papildinājumu Vidusjūras bordeļu personālam, bet kurš gan atceras tik senus notikumus. Un kāpēc kaut kas vispār būtu jāsalīdzina?
Gads strauji sarūk, tomēr kopējā noskaņa pasaulē nesmaržo pēc piparkūkām vai Ziemassvētkiem, kā tam vajadzētu būt. Tā arvien vairāk dvako pēc viduslaikiem, pēc purva, pēc raganu sārtiem, pēc sirdī ļauniem līdzpilsoņiem, kam nav nekā labāka par ziņu, ka vēl kādam citam tagad būs ļoti slikti. Jo galvenais jau nav tas, lai kādam kļūtu labāk. Vajag visiem vienādi, kā Markss mācīja. Un jo sliktāk, jo labāk. Gandrīz kā senā Hemingveja stāstā par dakteriem un misijas pārņemtu jaunekli, kuru pat visgudrākais padoms neglāba no stulbas nāves svētkos.
