Neviens cits mūsu vietā nedzīvos

 
©Andrejs Terentjevs/ F64 Photo Agency

Pēdējās nedēļas Latvijā grūti nosaukt par priecīgām. Cits pēc cita mūžībā aiziet leģendāri mākslinieki un zinātnieki, kurus vēl nesen dēvējām par mūsu valsts un kultūras simboliem. Ļaudis ne bez pamata sēro un skumst, jo, aizejot tādām leģendām kā gleznotājai Džemmai Skulmei vai akadēmiķim Jānim Stradiņam, ir sajūta par to, ka zaudēts kas liels, neaptverams un tikušas aizvērtas kāda nozīmīga laikmeta durvis. Savukārt maestro Marisa Jansona aiziešana ir zaudējums ne tikai Latvijai, bet visai mūzikas pasaulei. Šī banālā frāze nav nekāds poētisks pārspīlējums. Ja kādam bija laika to visu piefiksēt, tad Pirmā adventa laikā sēru vēsts par izcilā diriģenta nāvi patiesi kļuva par pasaules lielāko mediju centrālo ziņu. Par to rakstīja Amerikas lielākie laikraksti, ziņoja lielās TV korporācijas, par Eiropas medijiem nemaz nerunājot.

Dzīves gaita ir nežēlīga. Šādos skumju brīžos mums nākas kļūt pieaugušākiem un uzņemties vairāk atbildības uz saviem pleciem. Nav vairs akadēmiķa Jāņa Stradiņa, pie kura varēja iet padomu lūgt, nav Džemmas Skulmes, kuras stāju varēja apbrīnot. Nav Marisa Jansona, kuru, skatoties mūzikas kanālus, varēja rādīt bērniem un teikt - mācies dēls, ja gribi ko sasniegt. Redzi, kā latvieši var! Tālāk jāiet un jādara pašiem. Citu variantu te nav.

Varbūt tā bija vienkārši sagadīšanās, tomēr notika kā notika. Drūmās ziņas sakrita arī ar kanāla LNT ziņu dienesta darbības pārtraukšanu, padarot skatu uz dzīvi vēl pelēkāku. Skaidrs, ka televīzijai mūsdienās ir cita loma nekā toreiz, kad LNT sāka. Tomēr tas bija spoži, un arī LNT bija daļa no mūsu ierastās dzīves. To mēs pazaudējām paši. Kā jau prognozēju, ar smieklīgu čuš! beidzās reanimētās NEPLP mēģinājums iestāties par kanāla LNT ziņu dienesta saglabāšanu. Par kurlu, aklu un nekustīgu padarītais mediju sargsuns ievaukšķējās, tomēr, kā redz visi tie, kuri šo kanālu vēl skatās, - ziņas tajā joprojām ir, jo nekādas licences nenosaka to, kuram tās būtu jāražo. Tā gadās, ja mediju jomā likumus pieņem nevis pēc jēgas, bet tā, kā tas tobrīd kādam šķita izdevīgāk. Tā gadās, ja vienaldzīgi noskatās mediju pārdošanas procesos. Tā gadās, ja par uzraugiem ieceļ ekspertus, kuriem zināšanu ir pamaz.

Ja jau piesaukt NEPLP, tad vēl dīvaināks bija lēmums aizliegt Latvijā translēt dažus absolūti nekaitīgus krievu TV kanālus, par kuru eksistenci vairākums skatītāju Latvijā diezin vai vispār ko zina. Tikmēr melu šļura pār mūsu zemi turpina gāzties. Maz, ka mūsu skatītājiem par to jāmaksā gandrīz obligāti, jo tos taču pat nav iespēju atslēgt!

Uz šī ne visai optimistiskā fona man šajā nedēļā nācās apmeklēt kādu Izglītības un zinātnes ministrijā rīkotu sanāksmi, kuru vadīja ministre Ilga Šuplinska. Tā nu sagadījās, ka biju ieticis trauksmes cēlāju sarakstā, kuri arī šoreiz iebilda pret latviešu valodas apdraudējumu, jo kārtējā IZM darba grupa bija izdomājusi, ka doktorantūras procesus un promocijas darbu rakstīšanu vajadzētu pārcelt uz angļu valodu, lai vairotu latviešu zinātnes atpazīstamību. Rakstīju par šo visnotaļ savādo ierosinājumu, kas būtībā ir pretrunā Latvijas Satversmei un virknei likumu materiālā Vai valodas bēres? 20. novembra Neatkarīgajā, jo klusēt par to nedrīkstēja.

Kāds bija tikšanās rezultāts? Pavadīju šajā pasākumā divas stundas, galvenokārt, domājot par to, kāpēc gan es uz šejieni esmu atnācis? Labi vismaz, ka tika svinīgi apsolīts - latviešu valodu apdraudošās normas tiks atceltas. Vai atcels, to, protams, redzēsim, jo ticēt uz vārda ierēdņiem nevar. Tomēr šī tendence, un tā ir tendence, kas atkārtojas jau no gada uz gadu, paskatīties, vai kāda vīlīte nav sadilusi, un par katru cenu mēģināt mazināt latviešu valodas lomu valsts iedzīvotāju acīs, mani dara domīgu. Saprastu, ja valstī pie varas būtu kādi Latvijai nelojāli spēki. Bet it kā visi tā mīl latviešu valodu un jo īpaši latviešu kultūru. Turklāt, vai tad būtu tik grūti, pirms kaut ko ķerties darīt, palasīt likumus, kādi valstī darbojas?

Tomēr absurdākais šajā pasākumā šoreiz nav pat tas. Būtībā ar zinātni un valodu saistīti cilvēki, mani ieskaitot, tērgāja par to, kādā valodā rakstīt promocijas darbus, valstī, kurā zinātni finansē no drumstalām, kas palikušas pēc budžeta pīrāga dalīšanas. Doktorantūras stipendijas ir katastrofāli zemas, atbalsts profesoriem ir niecīgs, universitāšu mācībspēki nesaņem pat minimālās algas, un doktorantūrā studētgribētāju skaits ir tik niecīgs, ka tas noteikti nevairo Latvijas zinātnes perspektīvas. Variet uzskatīt to par ironisku piebildi tiem, kas tagad teic, ka latviešu zinātnei esot nepieciešami jauni Jāņi Stradiņi.


http://news.lv/Neatkariga_Rita_Avize_Latvijai/2019/12/06/neviens-cits-musu-vieta-nedzivos