Šogad pēcsvētku nedēļas lielās kaislības virmo ap aicinājumiem atlaist Saeimu. Precizēsim, runa nav par Saeimas atlaišanu, bet gan par Saeimas atsaukšanas ierosināšanu, tas ir, parakstu vākšanu, lai pēc tam, ja izdosies savākt 154 865 parakstus, varētu rīkot referendumu par Saeimas atlaišanu. Tā ir ļoti gara, demokrātiska mūsu valsts likumdošanā paredzēta procedūra, tāpēc te nav ko daudz komentēt. Visi, kas grib izmantot šo iespēju, drīkst to darīt.
Jautājums - kas notiks tālāk? Vai atlaišanas piekritēji domā, ka tas glābs valsti? Vai noliedzēji cer, ka pie varas esošie deputāti pieņemsies prātā un gudrībā un tādas muļķības vairs nesolīs, un pieliks mediķu algas? Redzot, kas notiek valstī, jābūt vai nu nebeidzamam optimistam, vai personiski ļoti ieinteresētam šīs Saeimas neatlaišanā. Tikpat lieli optimisti ir tie, kas cer, ka atlaišana kaut ko glābs. Nopietns ir arguments, ka vietā jau neko labāku neievēlēs, atgādinot prezidenta Zatlera slaveno rīkojumu ar visām no tā izrietošajām sekām - uz ātru roku klubiņā sadiegtas jaunpartijas iekļūšanu nākamajā Saeimā un tikpat ātru šīs partijas izjukšanu pēc vēlēšanām.
Mūsu valsts galvenā iekšpolitiskā problēma nav nelojālas minoritātes, bet politiskās partijas. Daļa no tām ir slēgti klubiņi, kuros nepiederošiem ieeja nav vēlama. Citas tiek sadiegtas, ieliekot sludinājumu medijos - šo sestdien kultūras namā dibinām partiju, nāciet visi, kas vēlas! Ja slēgto klubiņu pietuvinātie biedri vismaz nojauš, ko boss vēlas, tad otrajā gadījumā vairums biedru nezina neko. Šis gadījums ir spoži aprakstīts klasiskā blēžu romāna Divpadsmit krēsli nodaļās, kurās Ostaps Benders dibina «Zobena un spīļarkla savienību». Tās mērķi skaidri vienīgi pašam Benderam, un organizācija balstās uz tādiem muļķiem kā Viktors Mihailovičs Poļesovs, citēju: «… atslēdznieks inteliģents, kurš lēja ūdeni benzīna kannā. Poļesovam seja bija kā operas izrādē sātanam, kas pirms laišanas uz skatuves rūpīgi nosmērēta ar sodrējiem.» Dzīvē viņi varbūt neizskatās tik komiski, tomēr zināma līdzība ir. Acis spīd, degsme darboties virmo, bet jēgas, kā darboties, nav nekādas.
Lai kļūtu par dziesmusvētku virsdiriģentu, cilvēki garus gadus mācās (mūzikas skola, akadēmija, praktiskais darbs koros). Un tad, ja ir talants, griba un milzīgas darbaspējas, tu varbūt vari iznākt Latvijas priekšā un pacelt zizli. Politikā tas notiek kaut kā dīvaini. Cilvēks bez priekšzināšanām un praktiskās pieredzes var nonākt valsts priekšgalā, un viņam pat var uzticēt vadīt milzu nozari, no kuras viņš patiesībā maz ko jēdz, lai neteiktu vēl nepieklājīgāk. Eksperti var par mums zoboties - stulbā tauta, jūs jau paši tādus ievēlējāt, bet ko tad lai citu ievēlē no politiskā piedāvājuma sliktāks un vēl sliktāks. Vēlētājs varbūt var atsijāt vissliktākos kandidātus, bet kultūrasnamu partijas, sākot no Zīgerista kustības, kā ir, tā paliek kaķis maisā, kas visai reti attaisno uz tām liktās cerības.
Ko var darīt? Manuprāt, reālākais ceļš Latvijas situācijā ir paļauties uz vienu no cilvēka fundamentālajām pamatīpašībām - proti, alkatību. Ideja par partiju finansējumu no valsts kabatas, ko tagad daudzi kritizē un lamā - sak, sev dod, bet mediķiem ne -, ir pareiza un atbalstāma. Nekas tā neturēs pie saprāta mūsu komiskos partiju klubiņus kā skaidrs naudas avots, jo jebkura organizācija ir savā ziņā dzīvs organisms, tā neļausies sevi nogalēt - sistēma vienmēr sevi tiecas pašpilnveidot.
Ja valstī izveidotu skaidru finansējuma modeli, kur vienā pusē ir nodokļu maksātāju nauda, bet otrā bargie onkuļi no KNAB ar rokudzelžiem, kas ņem ciet katru, kurš likumu par partiju finansējumu pārkāpj, desmit gadu laikā partiju veselība krietni vien uzlabotos. Tās lielākoties atbrīvotos gan no Poļesoviem, gan no dažādu naudasmaisu piefinansētiem Benderiem, kuri vienīgie zina, ko partijā dara. Būtībā Latvijai nav citas izvēles - vai nu izbeigt bērnudārzu ar partiju dibināšanu, vai turpināt dzīvot sliktā valstī.
Nav tā, ka ārkārtas vēlēšanas neatrisinās neko. Tīri psiholoģiski tas būs sitiens pa politikāņu iedomību. Piekrītu, daļai tas būs mirklis izbīļa, jo gan jau pārvēlēs. Kāds tomēr no Saeimas izlidos, un tās būs politiķa karjeras beigas. Tomēr bailes pēc nākamajām vēlēšanām aizmirsīsies. Lai ieviestu kārtību, ir vajadzīgs kaut kas nopietnāks un loģiskāks, sistēmiskāks par spontānajiem un visai maz ticamajiem atlaišanas referenduma draudiem.
