Tas, kas pēdējā laikā notiek Latvijā ar latviešu valodu saistītajā sfērā, uzstājīgi liek domāt par to, kas tad Latvija īsti ir mums un mūsu tagadējiem politiķiem. Vai mēs pret savu zemi izturamies kā pret valsti vai kā pret teritoriju?
It kā stulbs jautājums. Turklāt visiem jau sen apriebušies teksti, ko atgremo paskatā senili ļautiņi, kas kaut ko tarkšķ par latviskumu un sirdsapziņu. Kurš gan mūsdienu globālajā laikmetā tādus vispār vēl klausās? Protams, ka arī formālās pazīmes: karogs, himna, robeža, Satversme un pat pases liecina - esam valsts. Vai it kā esam?
Nopietni simptomi aizvien uzstājīgāk liecina, ka izturamies pret Latviju kā teritoriju. Runas ir skaistas, bet darbi rāda, ka aizvien vairāk vēršamies pret galveno valstiskuma elementu - latviešu valodu. 2019. gads ieies vēsturē ar vēl nebijušu ekonomisku apdraudējumu Latvijas sabiedriskajiem un drukātajiem medijiem, bet mediji mūsdienās joprojām ir viens no svarīgākajiem valodas uzturētājiem. Slikti klājas vieniem, slikti ir otriem.
Iespējams, Saeima un valdība noslāpēs potenciālo Latvijas Pasta tarifu lēcienu ar vilcienu naudu, kas īstermiņā X stundu attālinās par gadu. Iespējams, politiķi atradīs desmit miljonu eiro sabiedrisko mediju akūto problēmu risināšanai, kas apturēs kaku krāsas flīzīšu nokrišanu no Zaķusalas memoriālā TV kompleksa sienām. Iespējams, pat tiks saveidots likums, kas piepildīs komerciālo elektronisko mediju kvēlākās ilgas - dabūt prom sabiedriskos medijus no reklāmas tirgus. Bet kas notiks tālāk, kā tagad modē teikt - ilgtermiņā? Vai desmit miljoni un vilcienu nauda steidzamības kārtā atradīsies katru gadu? Es negribu ne par vienu teikt neko sliktu, bet neizskatās, ka pastāvētu kāds nopietns plāns mediju jomā. Tie joprojām balansēs uz naža asmens un būs atkarīgi no politiķu iegribām. Bet līdz ar medijiem uz naža asmens balansē arī valoda un tās lietojums.
Grāmatu izdevēji, balstoties uz Eiropas Savienībā pieņemto praksi, šovasar prasa atjaunot vēsturisko taisnīgumu - samazināto pievienotās vērtības nodokļa likmi grāmatām, kas tika paaugstināta toreiz, kad pēc treknajiem gadiem valsts nonāca pamatīgā krīzē. Kā gan lai neatceras jaukos to laiku politiķu solījumus? Šī ir ārkārtas situācija, tiklīdz krīze beigsies, mēs atjaunosim samazināto likmi, jo saprotam, ka grāmatas - tā ir valoda. Tas, šķiet, notika pirms gadiem desmit, un nevarētu teikt, ka šovasar Saeimā nesēdētu virkne politisko partiju, kuras tur saimniekoja arī treknajos un liesajos laikos. It kā pašsaprotami būtu vēsturisko taisnīgumu nozarē atjaunot, turklāt tas atbilst Eiropas kopējās politikas garam. Un arī valodu mums vārdos mīl visi. Nu paskatīsimies, kas no tā iznāks, jo lielas pārliecības par veiksmi nav.
Ja runājam par reālo attieksmi pret valodu, labs indikators ir attieksme pret rakstniekiem, kuri ar savu darbību uztur veselu industriju, sākot no poligrāfiķiem un izdevējiem, beidzot ar tirgotājiem un visām tām radošās industrijas nozarēm, kas savas veiksmes stāsta pamatā izmanto kaut kad uz papīra uzrakstītu pamatu. Iedomājieties vien, kas reizēm laika gaitā var tapt un ir tapis no viena darba - nu kaut vai no rakstnieka Prospēra Merimē stāstiņa par neuzticamo čigānieti Karmenu, vai Pumpura Lāčplēša. Tas ir apbrīnojams rakstītā vārda ieguldījums cilvēces vēsturē. Uz šā iedvesmojošā fona reālā Latvijas situācija ir tāda, ka rit tikai otrais gads (!!!), kad rakstnieki beidzot oficiāli var samaksāt sociālo nodokli, uzkrājot sev pensiju. Šis ir spožs ierēdņu attieksmes un domāšanas piemērs. Es jau saprotu, ka skolu sistēmai vajag aizvien jaunus žēlabu stāstus par badā mirstošiem kultūras dižgariem, bet nu tomēr, cik var? Lai gan sen esam ārā no krīzes, valsts atbalsts valodas sargiem dzejniekiem un rakstniekiem kaut vai tajā pašā VKKF radošo stipendiju izpratnē ir zemāks nekā krīzes gados, kad, salīdzinot ar šodienu, kultūras jomai josta bija savilkta tā, ka acis sprāga laukā. Ko tas nozīmē un par kādiem grēkiem?
Ja atskatāmies pēdējo tūkstoš gadu vēsturē, tad redzam Latviju kā teritoriju - par Livlandi, Kurlandi un kā tik vēl dēvētu. Sen pazuduši kurši, pēdējie dzīvie pārdesmit lībieši ir lingvistiski etnogrāfiska eksotika, fāterlandē izšķīduši Latvijas vāciešu pēcteči, kuri te diktēja modi simtiem gadu garumā. Arī mēs varam pazust tikpat vienkārši, izbalojot saulē kā attēli vecās fotogrāfijās. Vieta paliks kā teritorija arī bez mums. Valoda ir vienīgais instruments, kas piešķir jēgu valstij, nozīmi Latvijai un latviešiem. To ir svarīgi atcerēties īpaši tagad, kad katrs globālistu ideoloģijā zombēts jaunulis par neonacistu var nodēvēt jebkuru nacionāli domājošu cilvēku, kas tik vien vēlas kā dzīvot savā valstī un runāt savā valodā.
