Gads griežas uz otru pusi
Kad biju mazs, dusmojos, ja īsi pirms Jāņiem vecpaps nopūtās un teica – vasara atkal pagalam. Tagad domāju, ka šis teiciens tiešā nozīmē vairāk attiecināms uz mana vecpapa bērnību, kad viņi abi ar brāli, desmitgadīgi puikas, darīja visus vīru darbus tīrumos un pļavās, jo Pirmā pasaules kara laikos darbspējīgu vīru mājās nebija. Toreiz, viņu bērnībā, pēc vecā kalendāra Jāņi pienāca kaut kad jūlijā, trīspadsmit dienu vēlāk nekā tagad. Droši vien tā arī bija – pēc Jāņiem sākās smagie siena laika darbi, pirmās rudens smaržas rītausmā, un tad tiešām vasara pagalam.
Tomēr varam grozīt kalendāru, cik gribam, taisnība tā, ka pusgads tūlīt būs pagājis un vasara tiešām griežas uz otru pusi. 2019. gads sākās ar lielām un naivām pēcvēlēšanu cerībām. Likās, nu tik būs - gan OIK tiks atcelts, gan zagļi sēdēs cietumā, gan pensionāri dzīvos cilvēku cienīgu dzīvi, gan ekonomikā sāksies nebijis uzplaukums. Kas no tā visa iznācis, katrs var izvērtēt pats pēc savas saprašanas un spriestspējas, tomēr riskēšu nākt klajā ar apgalvojumu - mūsu valstiskā dzīve šajā pusgadā bija tik vienmuļa un garlaicīga, ka pat Kiviča kunga saceltā kņada spēja radīt ažiotāžu, kāda droši vien nebūtu iedomājama, ja valstī beidzot tiešām kaut kas sāktu notikt.
Jāņi nav laiks, kad latvieši lamā valdību. Tas ir brīdis, kad viņi mēģina no tās atpūsties un nedomāt neko. Pat to, kā dzīvot tālāk un ko darīt, lai nebūtu jāņem kredīts Ziemassvētku dāvanu iegādei. Ja neņem vērā visas banālās un lielākoties patiesībai neatbilstošās svētku klišejas: silta nakts, papardes zieds, naktsvijoļu plūkšana un ugunskurs kaut kur kalna galā nebeidzamas ziedu pļavas vidū, tad izskatās, ka šogad, ja tā var izteikties, vidējais latvietis odus Jāņu naktī nebaros, pļavu rasu nebridīs un pašdarinātu medalu nebaudīs. Pat klasiskā pašdarinātā Jāņu siera vietā, visticamāk, tiks lietoti veikalos un gadatirgos laikus iepirkti sieri, kuriem nekā kopīga ar senajām siera vārīšanas tradīcijām nav jau gadiem ilgi.
Nebeidzamā informācijas straume par līgonakts pasākumiem Latvijā ļauj diezgan droši prognozēt, ka svētkus latvieši sagaidīs kādā brīvdabas koncertā, estrādē vai laukumā, bet refrēna līgo, līgo vietā skanēs, kas nu kurā vietā - sākot no šlāgeriem, beidzot ar viegli izdziedamu kora dziesmu repertuāru. Grūti pateikt, vai šādas svinēšanas rezultātā 24. jūnijā, no rīta pamostoties, vilšanās par to, ka Jāņu nakts maģija izpalikusi arī šoreiz, būs lielāka vai mazāka nekā pirms simt gadiem. Varbūt vienkārši pienācis laiks atzīt, ka viss, par ko sapņoja mūsu senči, uzskatot to par ārkārtēju Jāņu nakts ekstru un reizi gadā pieļaujamu greznību, jau sen ir kļuvis par ikdienu - sākot no pieēšanās ar dažādiem gardumiem, izdancošanās, beidzot ar gadījuma mīlas sakariem, kuriem mūsdienās nudien nav nepieciešams gada īsākās nakts skurbums.
Ja esam pieņēmuši vai vismaz konstatējuši šo faktu, tad godīgi būtu uzdot jautājumu - kas no šā gadsimtiem glabātā senču mantojuma paliek pāri? Nepārvaramā tieksme dedzināt - kūlu, muižas, ugunskuru, ko iepriekšējos gadsimtos nespēja nomākt nekādi liegumi? Gan jau, ka arī tā tiks ierobežota emisiju, regulu, kancerogēnu savienojumu apkarošanas nepieciešamības un ugunsdrošības noteikumu pinekļos. Beigu beigās izrādīsies, ka pāri paliekam tikai un vienīgi mēs paši. Varbūt šā iemesla dēļ līdzās domām par senčiem un viņu dzīvi vai par gaišo nākamību, ko nekad nepieredzēsim, būtu laiks sākt domāt par sevi, par savu patiku un savu dzīvi, ko ikdienā no visām pusēm tiecas ierobežot galējību grāvji, kurus sev vien saprotamu iemeslu dēļ rok vienīgie visu sugu īstenie: sentēvu zinšu pratēji, kristieši, tradicionāļi, liberāļi.
Tie ir mūsu Jāņi, tās ir mūsu dzīves, tie ir mūsu svētki. Tās ir mūsu svētās tiesības svinēt un arī nesvinēt, lēkt pāri ugunskuram, sēdēt estrādē, gulēt mājās vai strādāt. Jebkura izvēle ir laba un cienījama, tikmēr, kamēr tā neierobežo citas izvēles vai neskar citus cilvēkus. Visi šie savādie vēstījumi par dieva dusmām, nodedzinot kādu baznīcu vai sasperot svētozolu, ir tikai atgādinājums tam, ka nekas nav mūžīgs. Savs liktenis ir gan visstaltākajiem kokiem, gan stiprākajām celtnēm. Kāpēc, visu to redzot un saprotot, nepasvinēt dzīvi, kamēr tāda iespēja dota?