Janvāra vidus rimtais miers
 
©F64 Photo Agency

Nedēļa kultūrā neatšķiras no citām tai līdzīgām pēdējo gadu janvāra nedēļām. Tika nosaukti tās vai citas nozares gada balvu kandidāti, mūža balvu ieguvēji. Šoreiz kārta Lielajai mūzikas balvai un Purvīša balvai vizuālajā mākslā. Piešķirta Normunda Naumaņa balva kritikā. Grāmatnīcās parādījās pirmās šogad izdotās grāmatas. Teātri izziņoja biļešu tirdzniecību ziemas beigām un pavasara pirmajam mēnesim. Viss šķietami mierīgi, nekādas spriedzes, kaut neatrisinātie jautājumi pamazām gruzd gluži kā kūdra kaut kur purva dibenā. Nekad nevar zināt, kurā brīdī rimtums pārvērtīsies par troksni, bet to mediji parasti pietaupa bada laikiem, kad galīgi nav par ko vēstīt sabiedrībai.

Protams, ka uzmanības centrā tagad ir politiķi un tiem līdzīgie. Valdības nav, krēslu stumdīšana un ļodzīšana notiek. Potenciālos ministru kandidātus testē uz izturību pret pašu selfijiem un partijas biedriem. Kultūras vidē zināmu pārsteigumu raisīja ziņa par Daces Melbārdes plāniem piedalīties Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Tas bija iemesls parunāt, ka, ievēlējot Daci Melbārdi, Latvijai par savu izvēli Eiropā jākaunas nebūtu. Gan valodas zina, gan UNESCO pieredze, gan sava stāja un autoritāte. Galu galā, pietiekami daudz dunduku tur savēlēts, varbūt ne tik košu kā daži Balkānu valstu, itāļu vai rumāņu pārstāvji, bet pietiekami nekompetenti, turklāt Latvijai nelojāli. Varbūt laiks aizsūtīt kādu sevi pierādījušu valsts priekšstāvi?

Ziņa par dažādu partiju iespējamajām eirolokomotīvēm jau pati par sevi bija kaut kas ne īsti saprotams. Tomēr, lai kā tas bija domāts, ja vispār kāds domāja, no malas viss izskatās diezgan klīniski. Nu, spriediet paši. Vispirms publikai parādās saraksts ar potenciālajiem jaunās Saeimas vadības, bijušās valdības un briestošās jaunās valdības ministriem, kas visi plānojot kandidēt Eiroparlamenta vēlēšanās. Dienu pēc tam mediji optimistiski drukā virsrakstu «Kariņš vēl joprojām cer, ka balsojums par valdību būs jaunnedēļ». Kālab to vispār veidot ar tādām personālijām, kādas nosauktas, ja Eiropas Parlamenta vēlēšanas notiks jau 25. maijā?

Kamēr apspriež lokomotīves, tikmēr partijas biedri darba efektivitātes uzlabošanas nolūkos mēģina gāzt frakcijas vadītāju Artusu Kaimiņu, lai tās pašas dienas vakarā imitētu situāciju Mērnieku laiku garā - viss, kas notiek, tik uz labu vien! Tad vēl kādi populisti pamanās karsēt zupu par buksējošo veselības apdrošināšanas sistēmu, nespējot paskaidrot ne to, kāpēc tā nedarbojas, ne to, kāpēc tajā dodamies atpakaļ uz attīstīto sociālismu, kurā tiem, kas maksā nodokļus, atkal būs jāpiemaksā par visiem aplokšņu algu saņēmējiem un nodokļu nemaksātājiem. Pēc šī gribas ierosināt, ja nu galīgi neprotam neko citu, varbūt vismaz sarīkojam vēl vienus Dziesmu svētkus. Vasarā bija tik labi. Cilvēki nāca pa Rīgas ielām pretim smaidīgi, zobus neņirdza. Kāpēc tas tā izbeidzās?

Tas viss, protams, nieks, salīdzinot ar smaciņu, kas otrdien pacēlās no Britu salām. Breksita plānu apakšpalāta izsvilpa ar tādu blīkšķi, ka šķita, diezin vai konservatīvo partija no tā spēs atkopties. Likās, Terēza Meja, kura, ja nu kāds to nebija pamanījis, tiešām nav Mārgareta Tečere, pēc šā trieciena tiks nolīdzināta ar zemi trešdienas uzticības balsojumā. Tomēr izrādījās, ka gribētāju izstrēbt populistu un lumpenproletariāta savārītās breksita ziepes neatradās un visi palika savās vietās. Nevaru piekrist The New York Times, kas Meju nodēvēja par Kafkas romānu cienīgu personāžu, apgalvojot, ka viņa savā bezjēdzībā veidojot kaut ko līdzīgu vienotam veselumam. Tā ir Kafkas romānu cienīga situācija, nevis premjere, bet notiekošais parāda, kā ir, kad uzklausa un mēģina konsekventi īstenot lumpenproletariāta vēlmes. Man šķiet, ka mūsu politiķi mūsu valstī cieši stāv uz šā paša ceļa, nesaprotot, kā lai no tā nokāpj.

Latvijas medijos pavīdēja ziņa par Fox News komentētāju, kurš uzdevis Obamas laiku administrācijas pārstāvim Deividam Tafuri jautājumu, vai viņš atbalstītu kodolkara sākumu tikai tāpēc, lai aizstāvētu Latviju. Nav šoreiz svarīgi, ka Tafuri kungs nepiekrita žurnālistam. Gribat reālo atbildi? Paskatieties uz to, kas notiek britu parlamentā. Vai jums tiešām nav skaidrs? Bijušais Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess var emocionāli tvītot par ASV interešu vārdā kritušajiem igauņu kareivjiem, cik grib. Atgādināšu, Latvijā kāda paaudze visu mūžu gaidīja sabiedroto desantu Kurzemē. Tā arī nesagaidīja.