Aitas zupa Slātavas kroga gaumē
 
©F64 Photo Agency

Kurš kaut ko nesaprot? Ministrs Kārlis Šadurskis vai Latviešu valodas un literatūras skolotāju asociācija? Literatūras stundu skaits palielinās vai samazinās? Un kādas peles danco pa Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) galdiem? Tādi jautājumi vēl joprojām radās pēc ministra kunga ceturtdienas uzstāšanās LNT kanālā un tās atreferējumiem masu medijos. Šo rindu autors kā izredzēto ekspertu klanam nepiederoša persona arī labprāt gribētu dzirdēt atbildes uz šādiem tādiem jautājumiem par latviešu literatūras un valodas mācīšanu, bet lai nu ko nevar just un manīt, tad kompetento IZM ekspertu vēlmi tērgāt ar visādiem tur nejēgām rakstniekiem, kuri paši nekad nesaprot, ko uzrakstījuši. Starp citu, kur eksperti vispār publiski ir runājuši? Kopā ar Zaratustru vai atsevišķi pa vienam?

Lai kā tas arī būtu, šķiet tomēr, tā ir tieši IZM, kas neuzaicināja lielākās Latvijas profesionālās literatūras NVO pārstāvjus savā darba grupā, tā ir IZM, kas lēma par literatūras mācīšanu, nevis otrādi. Ja ministra kungs to nezina, un viņš visticamāk to nezina, tad atkārtošu vēlreiz - Latvijas Rakstnieku savienība nav tikusi oficiāli aicināta piedalīties šo plānu apspriešanā, organizācija arī nav oficiāli pilnvarojusi nevienu savu biedru pārstāvēt sevi kādās IZM darba grupās, jo neviens nav lūdzis to darīt. Tāpat vakar radās jautājums, kurš neprot arī skaitīt - ministrs vai latviešu valodas skolotāji? Jo asociācija apgalvo, ka stundu samazinājums būs. Vai varētu precizēt, kurš te melo, izplata viltus ziņas, māna nekompetentos rakstniekus un pārējo sabiedrību, kas taču ir tik dumja, ka velti satraucas par tādu nieku kā latviešu valodas liktenis?

Ratos mājup kratoties, varēja viedi secināt, ka nekādas jēgas no šā kašķa nebija

Varētu jau vēl pavaicāt, kāda vella pēc dažu klašu programmās ir iekļauta īpatnējas gaumes un ievirzes tulkotā komercliteratūra, kuras galvenā tirgus mērķauditorija ir mājsaimnieces vecumā pēc 35 ar noslieci uz lētu ezoteriku, tomēr šie dokumenti laikam skaitās ļoti slepeni un neviens tos oficiāli nav redzējis. Lai nu paliek citai reizei.

Tik tālu par izglītības smalkumiem šajā nedēļā. Otrs nedēļas smalkums bija LTV trešdienas vakara debates par čekas maisu atvēršanu. Likums pieņemts, viss notiks, tomēr jautājumu ir vairāk nekā atbilžu. Jācer, ka līdz tā īstenošanas sākumam jauno valdību izveidos un valsts būs puslīdz stabila, bet pašiem latviešiem janvāra sākumā pietiks prāta nesaplēst sabiedrību vēl sīkākās skrandās brīdī, kad bez kādiem paskaidrojumiem publiskos dažus tūkstošus uzvārdu.

Katrā ziņā karikatūra ar Ziemassvētku vecīti, kurš mēģina zem eglītes dāvanu maisu vietā kārtīgi piekakāt, tagad atkal būtu īsti vietā, jo pasākums gaidāmās nopietnības vietā tiešām solās būt nedaudz karikatūrisks vai pat traģikomisks.

Katrā ziņā tas, ko nevajadzētu ļoti cerēt, ka pagātnes mantojumu kāds patiesi ļoti pētīs un ka tā pētīšana novedīs mūs pie kādām atklāsmēm vai patiesībām. Kā dzirdējām, naudas nav, Kangera komisija notrallinājusi 700 tūkstošus, bet ziņojumi nav sagatavoti. Citējot Okupācijas muzeja vēsturnieci Inesi Dreimani: «Vārda un uzvārda izbēršana internetā nav izpēte, tas ir nepadarīts darbs, tā ir haltūra.» Rādās, valsts cer čekas maisu problēmu atrisināt ar masu mediju starpniecību. Pilnai laimei te vēl KM varētu izsludināt kādu īpašu mediju programmu novados vai varbūt vajadzētu izdot kādu Ilustrēto čekas aģentu atklāsmju žurnālīti. Kas zina, iespējams, varētu uz to nedaudz nopelnīt. Kopumā tomēr labi, ka mezgls vismaz beidzot ir pārcirsts un bieži lamātais prezidents Vējonis izdarīja to, ko sen vajadzēja izdarīt pirmajiem diviem atjaunotās Latvijas prezidentiem, kuri, likteņa ironija, pēdējās dienās Vējoņa kungu labprāt publiski pamāca, kā nominēt premjerministrus.

Uz šī fona der drusku pasmaidīt, jo cits jau nekas neatliek kā doties nopirkt kādu 11. novembrī iededzamu svecīti, nosvinēt Mārtiņdienu vai palasīt Mērnieku laikus. Īpaši jau nodaļas par Čangalienas un Slātavas vīru gatavošanos lielajam mielastam. Tik dieva dēļ nesāciet vārīt krogā vecas pussprāgušas aitas zupu, kā to dara romāna varoņi, citādi, kas zina, vēl pirms svinībām dažam plānais deguns būs pie auss pielocīts. Tā vien šķiet - kādam tomēr ļoti gribas, lai mēs visi saplūktos un cits citu noslānītu. Vienīgais, kas šajā situācijā atliek, ir to nedarīt, pajokot pašiem par sevi un vēlreiz pieminēt Mērnieku laikus. Tur pēc sirsnīgā kautiņa krogā vīri dabūja apmaksāt postījumus un, ratos mājup kratoties, varēja viedi secināt, ka nekādas jēgas no šī kašķa nebija.