Oktobra pēdējās dienas klusi un nemanāmi ieslīdējušas novembrī. Ar ko tās paliks vēsturē? Visticamāk – ar neko.
Pieminēt valdības veidošanas spēles nu jau nav pat nedz smieklīgi, nedz asprātīgi, jo nu jau pat jaunās Saeimas vadība tikšot uzticēta vecās Saeimas pagaidu vadībai. Simtgade nāk ar joni, bet nācijas glābēji kā nevar vienoties, tā nevar. Visi mīl Latviju, mīl valsti, bet kurš 18. novembrī stāvēs svētku tribīnē? Vai tiešām atstās to prieku vecajai valdībai? Tā nu gan būtu pamatīga izgāšanās jaunajiem. To, kas notiks, šobrīd laikam nespēs atbildēt pat krīvu krīvs un Zaratustra, kopā ņemti. Toties pēc šīs nedēļas mediju publikācijām var, piemēram, uzzināt, cik vīru, cik mīļāko un cik gadījuma sakaru bijuši Ilonai Brūverei. Ja vien kāds to vēl rīt ap pusdienlaiku atcerēsies un ja vispār zina, kas tā tāda - Ilona Brūvere.
Pēc gadiem trīsdesmit latviešu valoda tiešām nevienam vairs nebūs vajadzīga
Turpinās jezga ap literatūras stundu samazināšanu skolās. Projekta autores tagad aizstāvoties mēģina knābt rakstniekiem, lai tie nejēgas nelienot lietās, ko nesaprot. Tā ir apbrīnojama nekaunības demonstrācija, kas raksturīga mūslaiku jaunā kaluma administratoriem un projvadiem, kuri vadīs un administrēs dajebko šai pasaulē. Iedomājieties, mūsu valstī ir vairāki tūkstoši cilvēku, kas savu iztiku pelna vienīgi ar to, ka skaidro citiem, ko tad rakstnieks ir gribējis pateikt savā romānā. Tomēr, tiklīdz kāds rakstnieciņš iepīkstas, ka arī viņam ir viedoklis par to, kā to vajadzētu darīt, tā rakstnieks uzzina, ka ir elitei nepiederošs nejēga, kam labāk turēt muti.
Ar ko šī jezga beigsies, ej nu zini. Tomēr, ja valstī klusībā uzņemtais kurss turpināsies tādā pašā tempā, tad pēc gadiem trīsdesmit latviešu valoda tiešām nevienam vairs nebūs vajadzīga. Kā pirmā, šķiet, nāca Izglītības un zinātnes ministrijas klusībā akceptētā latviešu valodas pakāpeniska izslēgšana no zinātnes aprites. Zinātnes raksti, nevienam nav noslēpums, drošā solī virzās uz citējamām datubāzēm, bet tur visi raksta tikai angļu valodā, jo tikai tā varot iegūt labu citējamību. Kas tā tāda ir - to saprot labi ja retais. Bet ierēdņiem vajag un, vēlams, iespējami lielākās mērvienībās. Kas ir šīs daudzinātās datubāzes? Te gan skaidrojums diezgan vienkāršs - tas ir tāds gudru un apķērīgu Rietumu onkuļu privātbizness, kas, pareizi nostādīts, onkuļiem nes labu peļņu. Bet vai nu Latvijā kāds šādās kategorijās domā? Te vajag modīgas importa datubāzes. Lai tak tie filologi savas Ērģemes izloksnes cits citam skaidro angļu valodā! Neviens jau tāpat nesaprot, ko viņi tur pārgudri spriež latviski. Šis process uzņem apgriezienus, un Latvijā nav spēka, kas to spētu apturēt.
Tad nāca ārzemju investoru padome, kas ierosināja Latvijā kā otru valsts valodu ieviest angļu valodu. Tas izrādījās pāragri publiskots projekts, bet gan jau pie tā atgriezīsies. Ūdens pilieni taču spēj sagraut pat viscietāko akmeni. Īpaši, ja pilina pareizi.
Tagad laiks ķerties klāt skolu programmām, latviešu valodas un literatūras mācīšanai stundu skaitu, protams, samazinot. Tie, kas nesaprot šā vēsturiskā lēmuma revolucionāro būtību, ir vienkārši tumsoņas, jo nelasa satori portālu un nezina, cik kruta ir drāmas mācība. Lai nu kas, bet jaunie mācību standarti noteikti glābs mūsu jauniešus no neprasmes izdzīvot par minimālo algu, strādājot nebeidzamos darbos uz pārbaudes laiku līdz trim mēnešiem, kuriem beidzoties, labais darbadevējs, automātiski nokomplektē nākamo strādātgribošo jauniešu porciju. Tā noteikti atradinās mūsu pastulbās līgaviņas no modes fiktīvi precēties ar trešās pasaules valstu līgavaiņiem. Protams, par naudu, jo vai tad jūs gribat teikt, ka pāris tūkstoši eiriku Latvijā nav liela nauda? Daudziem mūsu pilsoņiem arī piecdesmit eiro ir milzu summa, īpaši tad, ja līdz algas dienai vēl nedēļa, bet makā ne centa, un bērni jābaro.
Bet var jau būt, ka tiešām nevajag grāmatas lasīt? Medijos šonedēļ tiek aizgūtnēm pārstāstīts Krievijas mediju stāsts par diviem polārpētniekiem, kuri saķērušies viens ar otru kā bibliskie brāļi Kains ar Ābelu. Cerēto vientuļu vīriešu kompānijas seksuālās atturības izraisīto pikantēriju vietā iemesls izrādījies augstākā mērā inteliģents. Viens polārpētnieks, būdams totāls bezsirdis, atklājis vārdu slepkavam kriminālromānā, kuru lasījis otrs polārpētnieks. Tas, kam lasīšanas prieks ticis sabojāts, paņēmis tuteni un iegrūdis to romāna satura pārstāstītājam krūtīs. Gribēju jau rakstīt, ka starp lasītnepratējiem tāds konflikts iedomājams nebūtu, bet tad samulsu - vai Kains ar Ābelu prata lasīt?
http://news.lv/Neatkariga_Rita_Avize_Latvijai/2018/11/02/lasisanas-slikta-ietekme
