Čekisti, izvirtuļi un citi nieki
 
©F64

Šonedēļ dzīve nedaudz atgādina literatūru. Kulta rakstnieks Frederiks Beigbeders savā daiļradē vairākkārt apraksta piedzīvojumu, kas viņam beidzas ar nokļūšanu smirdīgās aresta telpās Parīzes Sitē salas drūmajos pazemes mūros. Proti, to, kā viņš, naudas un visatļautības apreibināts, šņauc kokaīnu no spoža limuzīna kapota pie kāda elitāra Parīzes naktskluba. Šī epizode, protams, nāca prātā saistībā ar tiesas spriedumu pazīstamajam Latvijas reklāmas guru Ērikam Stendzeniekam, kurš saņēma gadu nosacīti, citējot medijus: «krimināllietā, kas saistīta ar narkotiku nelegālu apriti.» Viss beidzas tā, kā beidzas. Gan dzīvē, gan literatūrā.

Pēc lēta populisma uzdvakoja no Saeimas deputātu (ne)ņemšanās ap Valsts prezidenta atklātas ievēlēšanas procedūru. Dažas nedēļas pirms vēlēšanām Juridiskajā komisijā, kur šis lēmums bija jāizskata, runājot manas skolas laiku terminoloģijā, deputāti šo sēdi vienkārši nobastoja un nepieciešamā kvoruma, lai kaut ko nolemtu, nebija. Kā redzams, politiskās spēlītes turpinās. Kacinot tautu ar nenozīmīgiem mānekļiem, tiek imitēta svarīguma un rosīšanās sajūta, bet patiesībā vēli prezidentu, kā gribi. Nemainot sistēmu, nekāda labuma nebūs. Šim noteikti jāpievieno arī Arvīda Ulmes apstiprināšana par Saeimas deputātu. Pazīstamā atmodas laiku zaļi domājošā aktīvista iespējamās sadarbības stāsts ar VDK kļuvis pat par daiļliteratūrā piesauktu faktu, bet Saeimā jau atkal kaismīgas debates par čekistu nelaišanu politikā. Tad varbūt vajag kaut reizi mūžā pieņemt likumu, kas to nepieļauj un nav caurcaurēm brāķis, nevis tukši klaigāt par komunistiem un čekistiem.

Tāpat kā visa Latvija, esmu spiests sekot līdzi skandālam ap katoļu priesteri, kurā figurē tādi skarbi apvainojumi kā seksuālā vardarbība un cilvēktirdzniecība.

Izsakās vieni, izsakās otri, neklusē paši katoļi, baznīcas galvu Zbigņevu Stankeviču ieskaitot. To, ka Latvijā itin viss atgādina lētu seriālu, mani neizbrīna. Ko var gaidīt no tiem, kas augus vakarus dirn pie televizora un tos nemitīgi skatās. Tomēr mani izbrīna tas, cik vienkārši viens vai otrs cilvēks sabiedrības acīs var tikt pasludināts par vainīgu, īpaši pat neizmeklējot, kas noticis. Teiksim tā, arī šajā gadījumā ātrās tiesas spriedēji blakus nestāvēja un sveci rokā neturēja, kaut pastāsts par nadzīgu seksuālu izvirtuli, kuram ir pāri septiņdesmit, šķiet nedaudz īpatnējs - sacīsim tā - tīri fizioloģisku aspektu dēļ. Rodas arī jautājums, kāpēc priesteris, pirms viņa vaina ir pierādīta tiesā, tiek atdots morālai saplēšanai? Viņa kompanjonu uzvārdi medijos neparādās, bet garīdznieka kunga uzvārds zib visos virsrakstos. Kāpēc tāda nevienlīdzība? Vai te nevar saskatīt kādu tendenci?

Nezinu, kā tas viss iet kopā ar smalko Eiropas regulu par datu aizsardzību, kuras dēļ, piemēram, mīļā miera labad bijām spiesti aizvākt no Rakstnieku savienības mājaslapas biedru sarakstu un dzimšanas dienu kalendāru. Pretstatā visiem raportiem un kroņa optimismam masu medijos, neviens neko jēdzīgu šajā jautājumā izskaidrot vasaras mēnešu laikā nav pratis. Kā var publiski nosaukt aizturētā uzvārdu, ja tiesa vēl nav notikusi? Mēs tomēr redzam, ka ar mediju starpniecību sabiedriskais spriedums jau ir ar ātru roku uztaisīts. Bet ko tad, ja priesteri, piemēram, vienkārši apmelo vai kāds kaut ko mēģina safabricēt?

Ir jāsaprot, ka valstī nepieciešams ievērot šādus tādus principus, kas kalpo jebkura indivīda personiskajai drošībai. Viens no tiem ir nevainīguma prezumpcija. No Staļina diktatūras laikiem mēs atšķiramies ne jau ar to, ka vēlam Saeimu vai Saeima vēlē prezidentu. Toreiz taču arī vēlēšanas notika un tautu tēvu formāli visur ievēlēja ar simt procentiem balsu. Par demokrātiju liecina tas, vai sabiedrībā ir radīti tiesiski apstākļi, lai nav iespējams bez tiesas un pierādījumiem notiesāt nevainīgus cilvēkus. Diemžēl šo principu praksē mēs ievērojam mazāk nekā demokrātiskai valstij pienāktos un ignorējam tiesu darbības pamatprincipu, kas latviešu valodā ir šāds: «Nevienu nevar atzīt par vainīgu nozieguma izdarīšanā un sodīt, kamēr viņa vaina nav pierādīta likumā noteiktajā kārtībā un atzīta ar likumīgā spēkā stājušos tiesas spriedumu. Tiesājamajam nav jāpierāda savs nevainīgums. Visas šaubas par tiesājamā vainu tiesai jāvērtē par labu tiesājamajam.» Es pieļauju, ka dažs iespējams domā - šī taču ir tā frāze, ko dažkārt var izlasīt, skatoties kriminālseriālus. Tomēr tas nav teksts no kriminālseriāla, bet gan citāts no oficiālās Latvijas tiesu vietnes www.tiesas.lv.