Totāls autopilots un izvēļu kārdinājums
 
©F64

Ministru kabinets šonedēļ akceptējis Kultūras ministrijas sagatavotos grozījumus Valsts Kultūrkapitāla fonda (VKKF) likumā. Tie paredz no 2022. gada atgriezties pie VKKF finansēšanas no plānotajiem kārtējā gada valsts budžeta ieņēmumiem no akcīzes nodokļiem par alkoholiskajiem dzērieniem un tabaku, kā arī no izložu un azartspēļu nodokļiem. Ja viss notiks tā, kā tam jānotiek, tad 2022. gadā tiks labota ekspremjera Eināra Repšes pieļautā kultūrpolitiskā kļūda, kad, izdabājot dažādu starptautisku ekspertu prātuļojumiem, šis finansējuma modelis tika iznīcināts.

Šis ir labs piemērs tam, ka ekseļa tabulās ne vienmēr atrodami pareizie risinājumi. Kaut ko izdarīt nepareizi ir viegli, bet, lai mēģinātu to labot, nepieciešami gadi. Ja ņem vērā, ka Repšes kungs bija premjers laikā no 2002. līdz 2004. gadam, tad samērā vienkāršajā situācijā ar aplamo VKKF modeli - gandrīz divdesmit. Šis ir visai zīmīgs piemērs tiem, kas tagad sola atcelt netaisnīgo OIK nākamajā dienā pēc vēlēšanām. Ja ņem vērā, ka situācija ar OIK ir daudz sarežģītāka un atšķirībā no visnotaļ neaizsargātajiem māksliniekiem elektroenerģijas biznesā iesaistītie valsti tiesā sūdzēs, cerības uz šādu utopiju ir visai naivas. Var jau būt, ka solītāji nemelo un paši tam tic, bet tādā gadījumā viņi ir visnotaļ nekompetenti pretendenti uz tautas kalpu amatu Saeimā.

Šis ir labs piemērs arī tam, kur var nonākt, akli klausot ārzemju ekspertu padomiem. Esmu pārliecināts, ka ielaistā padomdevēju sērga kopš neatkarības atjaunošanas valstij nodarījusi ar daudzām nullēm rakstāmus zaudējumus, jo viena daļa no viņiem nepārprotami lobēja savu valstu, rūpnieku vai baņķieru intereses. Šo ekspertu kontā var ierakstīt gan sačakarēto izglītības sistēmu, gan sagrieztos kuģus un aizmirsto cukurrūpniecību. Tā ir mūsu pašu nelaime, ka izdabājam visiem pēc kārtas. Pašlepnumu, loģisku spriestspēju un reputāciju jau nevar nedz nopirkt, nedz internetā atrast. Tā vai nu ir, vai nav. Latvijā nemainīsies nekas, ja turpināsim vēlēt Saeimā nekompetentus, slikti izglītotus mutes bajārus, kas ne vien neko nejēdz no tā, ko sola, bet diezin vai ir pat Satversmi lasījuši.

Ministru kabineta atbalsts VKKF finansējuma modeļa maiņai pagaidām nenozīmē absolūti neko. Lai tas stātos spēkā, ir nepieciešams Saeimas balsojums. Arī tā nav nekāda zelta garantijas polise. Ja Saeimā nonāks tie, kas ir tik naivi un nekompetenti, ka nevelta savās programmās kultūras jomai vispār neko un vēl stāsta, ka esot jālikvidē Kultūras ministrija, šī iniciatīva visai elementāri var tikt neglābjami sačakarēta. Manī raisa apbrīnu partiju reitingu stabiņi, ko tagad vai ik nedēļu redzu medijos un sociālajos tīklos. Vai tiešām tiem, kas vasarā spīdošām acīm stāvēja abās pusēs dziesmu svētku estrādei, ir tik grūti saslēgt kopā to, ka, izdarot kārdinošo izvēli un nobalsojot par nekompetenci, viņi dziesmu svētku gājienā neies vairs nekad vai arī apmaksās nākamo gājienu no savas kabatas ne jau kaut kādu abstraktu nodokļu, bet gan reāli no maciņa izvilktu eiro banknošu formā - apmēram tā, kā tas notika dziesmu svētku kustības sākumos.

Tad, kad jātaisa populistiskas cirka ainiņas, šajā valstī visi ir latvieši, kuri mīl savu kultūru, ciena savu valodu, respektē vēsturi un labprāt filozofē par šīm vērtībām kā Latvijas valstiskuma pamatu.

Tomēr tajā brīdī, kad ir jādara kaut kas, lai valstiskuma pamatu vairotu un stiprinātu, visbiežāk panesas tāda tumsonība, naids un zooloģija, ka nereti var tikai brīnīties par it kā gudru cilvēku prasmi ieķēzīt akā, no kuras pašiem būs jādzer vēl ilgi.

Šonedēļ medijos pazibēja kāda traģikomiska ziņa par novada deputāti, kura pārcelšoties uz Īriju, jo tur dzīvojot gandrīz visi viņas bērni un mazbērni. Tā diemžēl ir realitāte - kamēr vecāki deputāto un čakarē valsti, bērni, vēloties sevi pasargāt no šeit valdošā idiotisma, emigrē uz rietumvalstīm. Vienīgais, kas mūs var glābt un uzlikt uz pareizā ceļa, ir sākt dzīvot šodienā un sadarboties ar savām smadzenēm. Tas vienlīdz attiecas uz tiem, kuru vārdi tiek drukāti uz vēlēšanu biļeteniem, un tiem, kas tos strīpos laukā. Domāt valstiski tomēr ir grūti, ja četrus gadus planējam autopilotā un apziņu ieslēdzam uz mirkli ap «oktobra mēneša pirmo sestdienu», kā nepareizā latviešu valodā ierakstīts Satversmē.