Pirms kādām dienām uzdūros padomju kinokomēdiju klasikai – filmas Briljanta roka epizodei, kur Andreja Mironova varonis Kozodojevs uz kuģa dzied dziesmiņu par neveiksminieku salu. 60. gados padomju funkcionāri to gribēja aizliegt, jo saskatīja tekstā par nelaimīgajiem salas mežoņiem slēptu ironiju par Fidelu Kastro un Kubu.
Tomēr, tagad klausoties, šķita, vai viņš nedzied par mums? Vismaz tā varētu likties, ja paskatāmies kuslo priekšvēlēšanu ķīvēšanos, partiju saukļus un troļļu balsis, kas sarunājas pašas ar sevi komentāros, ko sen neviens nelasa. Teksti par nozagto, neveiksmīgo Latviju, kurā visi ir korumpanti un blēži, nudien jau pārkāpj visas iespējamās labā un ļaunā robežas. Vienīgais jaunums tajos ir fantāzijas par to, ka ar Cimdaru viss esot sarunāts, balsis saskaitīšot tā, kā vajadzēs. Tās, starp citu, nebūt nav nekaitīgi naivas, jo tādējādi tiek bruģēts tālākais ceļš… Kam? Varbūt rezultātu leģitimitātes apšaubīšanai un aicinājumiem tvert mietus, varbūt vēl kaut kam. Pavasarī ar saukļiem Brīvību Ansim! neko iekustināt neizdevās, bet tas neliedz turpināt šūpot laivu.
Pirms nedēļas rakstīju, ka dzīve nebeigsies vēlēšanu dienā.
Gribi vai negribi, jādzīvo būs arī tālāk. Jaunie populisti faktiski iet to pašu ceļu, ko savulaik gāja Joahima Zīgerista partija. Kaut jāatzīst, tagad Zīgerista kungs ar slavenajiem banāniem liekas krietni harismātiskāks ne tikai tāpēc, ka bija pirmais šajā nišā, bet gan tāpēc, ka maksāja pats no saviem līdzekļiem un atklāti sauca daudzas lietas īstajos vārdos, ko paši latvieši, savējiem klanoties, nebija sadūšojušies darīt. Turklāt viņš tiešām tikās ar vēlētājiem, kas pagaidām nav manāms. Viss tomēr beidzās ar Pirra uzvaru vēlēšanās, palikšanu opozīcijā un partijas izjukšanu.
Arī šā oktobra vēlēšanu cīkstiņā diezin vai gaidāms tāds brīnums kā 51% vienai partijai. Tiešām gribu redzēt, kā zagļi ar nezagļiem pēc šādas savstarpēju laipnību apmaiņas koalīciju veidos. Tas būtu skaists tandēms, piemēram, premjers no tiem, kam vieta aiz restēm, bet ekonomikas ministrs tas, kurš tagad aicina šo vīru iesēdināt. Interesanti, kā šādā situācijā notiks kalpošana tautas labā? Baidos, vai tikai mūs negaida scenārijs, ko šonedēļ piesauc eksprezidents Valdis Zatlers - kašķi un sadrumstalota valdība, ko izveidos vienīgi tāpēc, lai nebūtu jātaisa jaunas vēlēšanas. Ja tā notiks, nav grūti iedomāties to, kas mūs piemeklēs nākamajos četros gados. Nu ne ekonomiskais uzplaukums vai kārtība, kuru taču it kā vēlas visi.
Ko tagad darīt vai nedarīt, un vai tiešām Latvija ir tik ļoti sabrukusi, kā to daži apgalvo. Protams, ka tā nav - neesam korumpētāki vai sabrukušāki par saviem kaimiņiem. Arī skriet uz dīķi pakārties nevajag. Tāpat kā neko nedos ierosinājums, kas izteikts raksta sākumā pieminētajā dziesmiņā, nostrīpot kalendārā pirmdienu vai, piemēram, atteikties no vasaras laika. Piedodiet, dažu partiju reklāmas ir vēl dumjākas par šo.
Vēlētāju lielā stunda tuvojas. Laiks izvērtēt brīnumu solītāju vārdu atbilstību realitātei un kandidātu paveikto darbu sarakstu. Neko daudz nevajag. Apsēsties, apdomāties, parakņāties atmiņā un internetā. Atcerēties, kurš pieņēma, piemēram, OIK vai dažu labu citu tautai nelabvēlīgu lēmumu. Vēlēšanu sistēma Latvijā, protams, ir Freda Flin-stona līmenī, bet, kvalitatīvi izdarot mājasdarbu, velkot pārdomātus plusiņus un mīnusiņus, varam izjaukt politiskā pasjansa licēju plānus. Nebrīnītos, ja viens no scenārijiem, uz ko viņi klusībā cer, ir tāds, ka, degradējot valsti un apgalvojot, ka Saeimas vēlēšanās viss sen nopirkts, jāpanāk, lai balsotu iespējami mazāk cilvēku. To viņi grib, jo tas garantē iekļūšanu Saeimā. Ir virkne kritēriju, pēc kuriem izvēlēties tautas kalpus: valodu prasme, izglītība, likumu pārzināšana, reālās situācijas pārredzēšana, iepriekšējo darbu pieredze, kontu stāvoklis.
Saeimā nevajag tos, par kuriem četru gadu laikā neviens neko nav dzirdējis. Tur nevajag parādos ieslīgušus neveiksminiekus bez darba pieredzes, kuriem tikšana pie siles šķiet pēdējā cerība paglābties no nepatikšanām, kas ir viņu uzticamā pavadone gadu garumā. Esam jau pieredzējuši gan tagadējo politiķu darbus, gan to, ka daža jauna slota tīri slauka īsu brīdi vai neslauka nemaz.
