Aktīvisti lēnām mostas

© F64

Šonedēļ es beidzot sajutu, ka vēlēšanas nāk. Arī man sociālajos tīklos sāka pieteikties traki smukas, fotošopētas un partejiski pareizas draudzenes. Seksu nepiedāvā, bet kaut ko spriež par nepieciešamību ievēlēt īstos. Par šīm daiļajām dāmām jau dzejnieks Aivars Eipurs labi piezīmējis – vai viņas vēl gribēs ar mani draudzēties rudenī pēc vēlēšanām?

Ko lai te piebilst? Nu dīvaini tas izskatās. Latviešu partijas savā starpā apsaukājas. Turklāt nav tā, ka jaunās aprietu vecās vai vecās - jaunās. «Komplimenti» šķīst uz visām pusēm un nevis smaržo pēc spirta, kā reiz piezīmēja vēl kāds dzejnieks, bet drīzāk gan ož pēc kūtspakaļas. Kā tādā lūzeru saietā, kur lietā tiek likti meļi, kremļa aģenti un zagļi, nevis programmas, kā pacelt Latviju.

Padomājiet tomēr, kā ar šādu agresīvu bagāžu mazajā Latvijā dzīvosim pēc 6. oktobra?

Tepat taču visi paliksim - kāds vinnēs, kāds zaudēs, bet dzīve turpināsies. Ne tikai pašvaldību konkursos par lētāko piedāvājumu līmenī. Arī tīri cilvēciskajās savstarpējās attiecībās. Es saprotu, ka jāspēlē uz emocijām, bet vispārēja naida kurināšana priekšvēlēšanu laikā ir tāds lēts boļševiku paņēmiens, kas radīs destrukciju. Nu vīstīsim dūres, vīstīsim, bet tvaiks, kas ilgi krājies, nāks laukā. Viens piemērs mums jau bija, un kāds aizmūžamežu dīvainītis par šo kolektīvo oranžo lietussargu izprovocēto «mietu ņemšanu» sēž vēl tagad.

Ja runājam par sociālo tīklu politiskajām batālijām tālejošākā perspektīvā, tā vien šķiet, šī, protams, ir mana subjektīva prognoze, sociālo tīklu dziesma to dēļ tuvāko pāris gadu laikā var tikt nodziedāta. Politaģitācija tīklos Latvijā uzplauka pirms pašvaldību vēlēšanām. Toreiz aktīvi ļautiņi pēkšņi sāka izpausties par dažādām sabiedriski karstām tēmām. Visi labprāt par tām pāris mēnešus debatēja, bet tad pēkšņi nāca aktīvistu vēstījums - draugi, arī esmu nolēmis iet politikā, lūdzu, atbalstiet mani. Kādu tas šokēja, kādu pārsteidza, cits to pieņēma, bet pašvaldības ir savēlētas. Reiz aktīvo un vēlāk ievēlēto pilsoņu degsme manifestēties ir katastrofāli sarukusi. Tagad viņu vietā nāk citi aktīvie, kuri vēl nesen sēdēja ar darbiem aizkrāsnē. Vai tagadējie varoņi, izcīnījuši feisbuka batālijas, reālpolitikā būs labāki? Protams, ka nē. Tas, ko redzu es, ka šobrīd normāli cilvēki vairs tikpat kā vairs neko neizvieto sociālajos tīklos, jo negrib, lai to kāds asociētu ar gaidāmajām vēlēšanām. Līdz ar to šiem progresīvajiem medijiem ir drauds pārvērsties par tukšiem vides reklāmu rāmjiem šoseju malās, uz kuriem rakstīts - te ir vieta jūsu reklāmai. Nu kuram tie būs vajadzīgi, ja saturu veido vienīgi slēpti neslēptas reklāmas un fotošopētas partiju beibes.

Ja runājam par medijiem parastajiem, ierastais politkorektums un gļēvums skar ne tikai Latvijas karstos tematus kā cūku mēris, piemēram. Nu jau arī Londonas terora akta veicēja sudānieša Saliha Hatera nacionalitāte ir teju neizpaužams noslēpums. Par to laikam drīkst ziņot vienīgi klusināti un neizceļot virsrakstus. Brīnums, ka viņš vēl nav pasludināts par garīgi slimu britu! Starp citu, netriecās cilvēkos vairs ar milzu kravas auto, kam pie Vestminsteres nebūtu lielu izredžu kādu nobraukt, bet ar maziņu fordiņu, kurš acīmredzot taču lien cauri uzceltajām barjerām. Interesanti, vai Rīga kādreiz arī par drošību domās? Jo, piemēram, pie Brīvības pieminekļa varētu pabraukāt jebkurš, kas to vēlas. Pilsētas svētki klauvē pie durvīm, bet nedēļa tāda visnotaļ neprognozējami nepatīkama. Tomēr par to jau kultūras cilvēkiem nepieklājas domāt. Viņus uzskata par pajoliņiem, kas raksta savus jocīgos tekstiņus, pārtiekot no zila gaisa un mīlestības. Vai otrādi.

Oktobra vēlēšanās viņi tomēr būs nopietns elektorāts. No vienas puses, pēdējā laikā kultūras ļaudīm klājas drusciņ labāk - ļauj, piemēram, pa reizei uzdziedāt vai sarīkot pa festivāliņam. No otras puses, tā joprojām ir sliktāk apmaksātā nozare. It kā neliela, bet stabili stipra uz sarūkošā valsts iedzīvotāju fona. Turpinoties tagadējām tendencēm, pēc gadiem astoņiem kultūras darbinieku balsis būs zelta vērtas. Bet kur tad ir partiju programmas kultūrā? Nekādus intelekta iedīgļus šajā jomā nemana, un tā vien šķiet, ka ir tieši tā, kā tauta jau sen ar riebumu runā - jaunas cūkas un pieredzes bagāti venerologi laužoties pie pilnas siles, lai nodrošinātu sev rožainu iztiku.



Viedokļi

Helsinku deklarācija ir pazīstamākais uun nozīmīgākais globālais medicīnas dokuments, kas definē visas darbības un ētikas aspektus par medicīnas pētījumiem, kuros ir iesaistīti cilvēki. Mūsdienu medicīnas zinātne ir sarežģīts mehānisms, kas balstās uz ļoti augstiem medicīnas ētika standartiem. Šo pētījumu līmeni un prasības nosaka Helsinku deklarācija, ko Pasaules Medicīnas asociācija (WMA) pieņēma 1964. gadā. Kopš tā laika daudz kas mainījies medicīnas zinātnē, mainījušies arī pētniecības standarti. Šogad mēs atzīmējām šī unikālā dokumenta 60 gadskārtu, taču astoto reizi mainījām un uzlabojām to. 19. oktobrī Helsinku deklarācijai Pasaules Medicīnas asociācijas (turpmāk tekstā – WMA) ģenerālajā asamblejā tika veikti astotie labojumi, un tie atkal tika veikti Helsinkos. Jaunākā – dažas dienas vecā versija tagad ir kļuvusi par vienīgo oficiālo versiju; visas iepriekšējās versijas ir aizstātas, un tās nevajadzētu izmantot vai citēt, izņemot vēsturiskos nolūkos. Iepriekšējā – 2013. gada versiju latviešu valodā tulkoja profesori Dzintars Mozgis un Māris Baltiņš, un šā raksta autors izsaka cerību, ka pašreizējā Latvijas Ārstu biedrības valde atradīs resursus, lai tikpat kvalitatīvi un precīzi, iespējami ātri tulkotu jauno Helsinku deklarācijas redakciju.

Svarīgākais