Ardievas žurkai
 
©F64

Rosība teātru pasaulē vairāk par laika apstākļiem šovasar sāk signalizēt rudens tuvumu. Skatuves mākslas tempļi un templīši sāk mosties pēc atvaļinājumiem, rīkot ierasto kopbilžu sesijas, nākt klajā ar pirmajiem paziņojumiem par izrādēm, viesizrādēm un sezonas plāniem. Tāpēc varat būt droši – lietussargi, vējjakas un slapjajam gadalaikam piemēroti apavi noteikti ir mūsu gaišā nākotne. Jau pavisam drīz.

Lai arī priekšvēlēšanu laiks, valstī nekas nopietns pagaidām nenotiek, tāpēc vētru ūdensglāzē sacēla Nacionālā teātra paziņojums par to, ka tas atsakās no tradicionālā Žurkas iestudējuma, te jo plaši citējot teātra valdes locekli Jāni Vimbu: «Ņirgāšanās par savu valsti, prezidentu vai teātri nav nedz smieklīga, nedz gaumīga.» Labi jau ir, ja kāds to pasaka, bet teiktā konteksts ir visumā neveikls un kontekstā ar Nacionālā teātra superhitu nezin cik sezonu garumā, mediji un sociālie tīkli tagad pilni ar dažādiem pārspriedumiem. Gan par izrādi, gan par valsti un prezidentu.

Grūti spriest, vai šī ziņa kādā citā laikā būtu izskanējusi tik krāšņi, bet ir, kā ir. Ja paskatās vēsturē, tad drīzāk vajadzētu uzdot jautājumu - nu cik tad žurku varēja ražot? Veidotāju pirmā paaudze jau sen aizraidīta pensijā, visādas «pēdējās benefices» bijušas, šķiet, jau pirms gadiem astoņiem desmit. Ir nu gan ko ļoti apraudāt. Turklāt arī teātra kritiķes, kuras gadiem runā par kaut ko tik nesaprotamu kā «augstvērtīga komēdija», ir panākušas savu. Komēdijas žanrs, «augstvērtīgus smieklus» meklējot, teātros sen paslaucīts zem paklāja. Visi, kas to veido, automātiski ir otrās šķiras mākslinieki, lēti haltūristi, vieglas peļņas tīkotāji un tā tālāk. Kuram tad vajag šādu lūzera zīmogu pierē? Savas nacionālās smieklu tradīcijas latviešiem nav, jo to neviens patiesībā nav nekad ne veicinājis, ne atbalstījis. Drīzāk nospārdījis, pievelkot savai personiskajai labi vai ne tik labi audzināta cilvēka smieklu izjūtai. Nav nekāds brīnums, ja daļa latviešu publikas nospļaujas par pliekanajiem latviešu jociņiem, bet vakaros kabeļtelevīzijā izvēlās klasiski stulbos un nebūt ne smieklīgos Krievijas humora šovus, no kuriem visdīvainākais, šķiet, bija mūsu tautieša nelaiķa Zadornova kunga vadītais.

Ja smieklus no teātru skatuvēm pārceļ uz politisko skatuvi, te jau tiešām sen vairs nav nekā smieklīga. Notiekošais drīzāk atgādina absurda drāmu, no kuras valsts gribētu izkāpt, bet sajūta tā, it kā stikla burka būtu virsū. Apkārt notiek normāla dzīve, tā ir tepat, labi saredzama, bet netverama siena traucē pie tās tikt klāt - nu gandrīz kā vienā populārā seriālā. Varbūt, ka Nacionālais teātris sajutis savu smieklu eksistenciālo strupceļu? Tādā gadījumā tā ir diagnoze sabiedrībai, kaut gan, visticamāk, atteikšanās no Žurkas notikusi banālā «nu cik tad var ražot vienu un to pašu» iemesla dēļ.

Vēl nedēļas kontekstā vēlos pieminēt Igaunijā kļūdas dēļ no iznīcinātāja izšauto spāņu raķeti. Labi, protams, ka tā nevienam netrāpīja, bet rindkopu vērtas ir sociālo tīklu un interneta komentētāju reakcijas. Tajās labi redzams, kas kurš ir. Ja kāds jums tagad sāk stāstīt to, ka, redz, cik briesmīgs ir tas NATO un labajos padomju laikos tā gan nebija, tad vēstījuma autors vai nu cieš no garīgās veselības problēmām, vai nu ir melis un noderīgs idiots, vai saņem algu kā trollis.

Padomju laikos Rīga bija zaļo cilvēciņu pilsēta. Vīri melnos, sarkanos un zaļos uzplečos tās centrā ganījās proporcijā viens militārists pret trim civilajiem.

Par Dzelzavas ielas militāristu deviņstāvenēm nemaz nerunāsim. Tur, šķiet, civilie nedzīvoja vispār. Debesīs nemitīgi šņāca un dārdēja kara iznīcinātāji, helikopteri. Ikdiena bija kilometriem garas neapdzenamas militāro auto kolonnas, Lilastes poligona tanku apmācības. Kas gan tik toreiz netika pazaudēts vai nepareizi izšauts, sākot no torpēdām, beidzot ar veseliem kājnieku mīnu vagoniem. Tāds brīnums, ka par šādiem incidentiem ziņotu prese, vispār nebija iedomājams. Armija darīja to, kas pašiem ienāca prātā, bet tās fantāzijas lidojums reizēm bija dikti zems.

Skaidrs, ka šodien nevienam nav vajadzīgas nevietā izšautas raķetes vai tamlīdzīgi misēkļi, kas var radīt neparedzamas sekas. Tomēr, kurš tad no militārās tehnikas un armijas brīvajām Baltijas valstīm jau kopš deviņdesmito gadu otrās puses savu iedzīvotāju apziņā nemitīgi mēģina izveidot milzu bubuli un draudu? Atnāks tie asinskārie latvieši un, nedod Dievs, okupēs Pitalovu! Izklausās smieklīgi! Un arī ir smieklīgi.



 
 
#{#}