Dievs un skolotāja instrukcijas
Japānā nāves sods izpildīts pēdējiem indētājiem no sektas Aum Shinri Kyo, kuri 1995. gadā Tokijas metro iepludināja zarīna gāzi, nogalinot astoņus, bet dažādā smaguma pakāpē nogādājot slimnīcās apmēram sešsimt cilvēku. Sektas līderim Sjoko Asaharam nāves sods izpildīts jūlija sākumā, un varētu notikušajam pielikt punktu. Ja ne daži «bet».
Pirmkārt, jāatgādina, ka psihopāts Sjoko Asahara bija visai iecienīts bijušajās PSRS republikās deviņdesmito gadu sākumā. Toreiz mediji ziņoja par viņa diezgan lielo ietekmi Krievijā, viņš esot produktīvi kontaktējies pat ar prezidenta Jeļcina administrācijas pārstāvjiem. Baumoja, ka Aum Shinri Kyo spietojuši arī Latvijā, tomēr laikam tas netika pierādīts, jo pēc Tokijas terora akta visi draudzīgi turēja muti par savām jaunajām garīgajām praksēm. Katrā ziņā sekta Aum Shinri Kyo toreiz audzēja muskuļus starptautiskā mērogā, bet Sjoko Asahara pasludināja sevi par Šivas dieva atriebīgo reinkarnāciju. Viņa repertuārā bija tādi jēdzieni kā meditācijas, pasaules gals un dieva dusmas.
Pēdējie divi aktuāli dažādos izpildījumos dzeltenajos medijos ir arī šonedēļ, kad kārtējie fanātiķi pasludinājuši «pasaules gala sākumu». Manuprāt, laist maniakus un tādu informāciju masu medijos ir noziedzīga un bezatbildīga rīcība. Tas ir tikai laika jautājums, kad, nesagaidot pasaules gala sākšanos, kāds plānprātiņš, dieva tā svētā čurupoda reinkarnācija, pasaules galu mēģinās izprovocēt mākslīgi. Bet nu mums ir brīvi mediji, ko grib, to publisko.
Otrkārt, vai esat pamanījuši, ka neviena preilene no cilvēktiesību organizācijām nepīkst pat pušplēstu vārdiņu par Japānas nāvessodiem. Eiropā no tiem ir atteikušies jau sen. Masu slepkavas, kas piesedzas ar dažu citu dievu vārdu, nogalina «neticīgos suņus» Francijā, Vācijā, Zviedrijā, jo zina, ka nekas par to nedraud. Viņus līdz mūža beigām ucinās pa cietuma hospitāļiem un tamlīdzīgām pansijām, gluži kā Breivīka kungu.
Treškārt, ir jautājums, cik globālajiem masu medijiem maksā Rietumu pasaules musulmaņi par politkorektajiem meliem, kas tiek izmantoti, lai visus šos nažu, cirvju vicinātājus, šāvējus un spridzinātājus nesauktu par arābiem vai musulmaņiem, bet gan cilvēkiem ar garīgas veselības problēmām. Ko nu liegties, arī par svaigāko mentālā slimnieka sarīkoto apšaudi Toronto pirms pāris dienām atbildību uzņēmās Daesh, nevis kāds garīgo slimību hospitālis. Protams, smalkā Rietumu pasaule baidās no tā, ka pēc šādām nezvērībam varētu nosvilt arī kāda mošeja, tomēr, hmm, kur gan šie mentāli neattīstītie nabadziņi attīstās un kas viņus piesedz? Ne jau kundzītes no cilvēktiesību organizācijām.
Protams, var jautāt, kāda tam visam saistība ar kultūru? Vistiešākā. Lai gan eiropieši atteicās no nāves soda, spriedelējot kaut ko par Eiropas kultūru, savā ziņā ar šo lēmumu viņi parakstīja lēnu nāvessodu Eiropas kultūrai. Pirmais darbs, ko dara jebkura totalitārā sekta vai bruņots reliģiskais grupējums - atsakās no vecās kultūras par labu jaunajai augstākajai kultūrai. Vecā kultūra, kur vien var, tiek iznīcināta fiziski. Sīrija, Afganistāna un Irāka ir nesenākie piemēri. Tur, kur nevar spridzināt, tur sabiedrībā parādās smaidoši zombiji, starp citu, labos uzvalkos un baltiem zobiem, kuri priecīgi stāsta par to, cik viņi ir laimīgi, jo atraduši dievu. Viņiem visas problēmas atrisina divas lasāmgrāmatas: dieva raksti un skolotāja instrukcijas. Tajās parasti teikts, ka visa kultūra, sākot no glezniecības, beidzot ar teātri, nāk no sātana. Tādi staigā pie mums Latvijā, tādi laipni smaida Rietumeiropā.
Vecās reliģijas šajā situācijā kļūst konservatīvas, jo jūt, ka vara slīd no rokām. Tās pievelk grožus un bliež, kur var: pa kontracepciju, pa abortiem un, protams, pa māksliniekiem, kas rada kaut ko tik drūmu un depresīvu, ka viņiem nudien tā nepieklātos darīt. Ticiet man, Pola Pota metodes depresīvu rakstnieku pāraudzināšanā netiek pieminētas vienīgi tāpēc, ka vēl nav pienācis laiks tās celt dienasgaismā, bet gan jau tieši viņi būs vainīgi pie sabiedrības degradācijas. Jau iepriekš mūsu Saeimās ir tikuši ievēlēti dažādi brīnumi ar dīvainām kultūras koncepcijām. Tā vien šķiet, arī šoreiz netrūks dīvaini smaidošu deputātu kandidātu, kas runās par dažādiem tautai viegli uztveramiem diskursiem, kā ieviest kultūrā kārtību. Vai mēs viņus ievēlēsim?