Trīs māsas jūlija karstumā
 
©F64

Šonedēļ klusums kā jau jūlijā. Kultūras pasākumi rotē pa vasaras brīvdabas skatuvju orbītu. Tropiskās naktis un tveicīgās dienas rada sajūtu, ka esam pārcēlušies uz kādu Itālijas vai Grieķijas kūrortu. Pilnai laimei pietrūkst vien kādas siestas – pievakares pauzes, kad visi guļ pusdienlaiku.

Nē, nu kaut kādas kaislības kultūras frontē tomēr notiek. Dzeltenie mediji ziņo par krimināldrāmas cienīgu sižetu pie Dzintaru koncertzāles, kur viena pensionāre neesot ielaista uz Elīnas Garančas koncertu, jo kāds viņai iedevis it kā viltotu ielūgumu. Tad vēl kāda tantuška, kurai patraucēts nelegāli tirgoties ar biļetēm, skaļi izķērkusi dažādus krievu valodas mīļvārdiņus. Aizraujoša atraktivitāte!

Uz vēl kādu citu Zvejnieku svētku koncertu simt kilometru no jūras neesot pirktas biļetes gandrīz vispār nemaz (varbūt vajadzēja rīkot zemledus makšķernieku svētku koncertu - Ogrei tas būtu piemērotāks). Tas, ka vasaras brīvdabas festivāli savā starpā konkurē nežēlīgi, ir mūsdienu realitāte. Es nebrīnītos, ja tuvākajos gados kāds no tiem aizietu pa skuju taku, jo potenciālo apmeklētāju skaits ir tāds, kāds tas ir, ekonomiskās emigrācijas dēļ tas arvien samazinās. Katrā ziņā cerēt uz vieglu peļņu, sarīkojot fikso pilsētsvētku blurstiķi, mūsdienu Latvijā vairs nav diezin cik reāli. Pilsētu ir pārāk daudz, publikas pārāk maz. Var prognozēt, ka tas sāpīgi sitīs pa Pierīgas novadiem, jo diezin vai kāds varēs konkurēt ar galvaspilsētas un arī Jūrmalas vasaras sezonas organizatorisko tvērienu.

Politikas frontē vanniņā ūdeni pašūpoja ziņa par apņemšanos Valsts prezidentu vēlēt atklāti.

Droši vien šis vēstījums saistībā ar Dziesmu svētku lapiņām un vēju bija iecerēts, lai sabiedrība, kura ilgojas pēc saimnieka un kārtības valstī, varētu nolaist tvaiku un paņemties ap tukšiem grabuļiem. Tomēr tvaiks lāga nešņāca un laukā nenāca. Praktiski domājot, no šādas apņemšanās jēgas nav nekādas. Pirmkārt, tā vismaz pagaidām rakstīta ar dakšām skurstenī - varbūt kādreiz pēc simt gadiem Piebalgā tā arī īstenosies. Otrkārt, vienalga nekas jau no tā nemainīsies, ja prezidenta funkcijas tā arī paliks līdzšinējās - ordeņu pasniegšana, lentīšu pārgriešana un likumu izsludināšana.

Valstī, kuras konstitūcija prezidentam nekādu lielo varu neparedz, vēlē prezidentu, kā vien vēlies, prezidentūras dekoratīvā būtība paliks līdzšinējā. Taisīt tagad no atklātās ievēlēšanas nezin kādu uzvaru pār tumsas spēkiem ir naivi un bērnišķīgi. Vai tad politiskais tirgus no tā mazināsies? Kāds būs praktiskais labums, ja procedūru mainītu? Varbūt vien tas, ka deputāti, kuri balsotu pret, tad būtu visiem zināmi un pēc tam vairs nevarētu iet pie prezidenta un teikt - vecīt, es par tevi balsoju -, kā viņi to latviskā pieticībā droši vien dara tagad.

Lielā ziņa, kaut grūti pamanāma, šonedēļ tomēr ir! Parīzē, Orsē muzejā šonedēļ noslēgusies izstāde Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstīs. Kultūras ministrija vakar vēstīja, ka to apmeklējuši 236 079 apmeklētāji. Tālāk triju valstu Latvijas, Lietuvas, Igaunijas kopējā izstāde ceļos uz Tallinas Kumu, kur to atvērs apskatei 3. oktobrī. Pēc tam tā dosies uz Viļņu un Rīgu. Tiem, kuri neaizbrauca uz Parīzi, rudenī būs iespēja par 20 eiro aizbraukt ar autobusu uz Tallinu, pie viena aplūkojot to, kāda izskatās mūsdienīga muzeja ēka.

Es neņemos spriest, vai 236 079 apmeklētāji Parīzei ir daudz vai maz. Manuprāt, tomēr daudz. Jo īpaši tāpēc, ka Orsē muzeju apmeklē tūristi no visas pasaules un šī ir lieliska reklāma un tēla veidošanas kampaņa mūsu valstij. Jāpiebilst, arī Lietuvai un Igaunijai. Jo arī šoreiz Rietumi mūs pozicionēja kā vienotu valstu kopumu un reģionu, nevis trīs kašķīgas māsas, kādas Baltijas republikas mēdz būt ikdienā. Vēlreiz atkārtošu igauņu kulturologa un rakstnieka Reina Rauda teikto - Latvijai, Lietuvai un Igaunijai nekad, izņemot 20. gadsimta otro pusi, nav bijis kopējas vēstures, bet, ja reiz Rietumi tik ļoti vēlas, lai esam vienota Baltija, varbūt ir vērts pamēģināt to radīt? Kultūrā tas izdodas samērā vienkārši, ja vien ir politiska griba un izpratne par mērķiem, kas sasniedzami, - vienalga vai tā ir Parīze vai Londona. Būtu jau skaisti, ja tas kādreiz transformētos arī saimnieciskajai dzīvei tuvākās jomās.



 
 
#{#}