Vasaras vidus miers
Dziesmu svētku nedēļa izstaro labu garastāvokli. Pat virsraksti medijos kļuvuši tādi mīksti un pūkaini.
Neviens nevienu īpaši neapsūdz, neatmasko. Ja arī nošauj kādu mēru, tad kaut kur Latīņamerikā vai Burkinafaso - zemēs, kas atrodas tik tālu, ka diezin vai eksistē vispār. Mums lūdz vien nedalīt lāča ādu, kamēr tas vēl mežā, un spriež, ja vidējā alga valstī būtu 1200 eiro, neviens no tās prom nebrauktu. Starp citu, statistiski jau to varētu viegli sasniegt. Pāris reižu pielikt visu līmeņu deputātiem un ministriem algas, un lieta darīta. Ja vēl nupat mums bija netīrākā priekšvēlēšanu cīņa visā atjaunotās neatkarības vēsturē (par to gan varētu pašaubīties, jo Tautas partijas un Latvijas ceļa vēsturiskā saķeršanās bija krietni melnāka nekā tagadējie kašķi), tad nu iestājies pilnīgs - čuš! Neviens pat nebiedē, ka krievi nāks. Ja nu vien daži VDK zinātniskās izpētes komisijas dalībnieki tagad pēkšņi atklājuši, ka viņus mēģina padarīt par bandiniekiem. Bet bija taču naivi domāt, kā tā nebūs un komisijas mūsu valstī veido tāpēc, lai noskaidrotu patiesību. Tam, kā zinām no literatūras, domāta īpaša struktūra - Patiesības ministrija, tomēr tādas mums nav.
Gribas aiziet uz kādu dziesmu svētku sarīkojumu, bet nav biļešu? Nekādu problēmu! Māras zeme tāda padārga, prasa pat 100 eiro, bet Zvaigžņu ceļā var dabūt pat par 40. Teiksiet - padārgi? Ne visai. Salīdzinoši par Busuli Dzintaros prasa 65, bet par Gun’s’ Roses Tallinā 69 eiro. Un zeme tāpēc nav atvērusies.
Protams, kādam jau allaž kaut kas nepatīk. Kaut kādi neapzinīgi Grīziņkalna iemītnieki bļaustās sociālajos tīklos, ka dzīve šonedēļ esot paralizēta. Kāds, atbraucis no ārzemēm, savu auto neatradis vispār. Tas, izrādās, aizvilkts ar evakuatoru. Vēl kāds ar savu braucamo kā Vinnijs Pūks nonācis šaurā bezizejā. To vienkārši nav, kur likt. Lai gan publika, kas parasti pavelkas uz šādām negatīvām vēstīm, šoreiz sociālajos tīklos šiem nabadziņiem ātri sadeva pa mici. Dziesmu svētki taču! Viena piebilde tomēr būtu vietā. Vai nu svētku rīkotāji nevarēja palūgt attiecīgās namu pārvaldes, lai tās brīdina Grīziņkalna iedzīvotājus par gaidāmajiem ierobežojumiem? Ja slēdz nost ūdeni vai apkuri, tad zīmīti pie durvīm taču var piespraust. Ne jau visi lasa, klausās un skatās ziņas.
Ja kāds tomēr mēģina to darīt, vai esat ievērojuši, cik interesanti stulbas ir interneta reakcijas uz jaunajām Eiropas regulām par datu aizsardzību. Vispirms jau zirgveidīgie brīdinājumi par to, ka vietne izmanto sīkdatnes. Agrāk neizbēgamais ļaunums tika pasniegts krietni mazākiem burtiņiem, bet tagad Eiropas pilsoņi no tā ir brīdināti ievērojami labāk. Situāciju var salīdzināt ar pārpildītu autobusu, kurā ir viena brīva jums rezervēta vieta. «Mēs brīdinām, krēsls ir ne pārāk tīrs!» saka jums šoferis, bet jums vienalga ir jāapsēžas, jo citas iespējas nav. Protams, kukijus vizmaz teorētiski dažos interneta pārlūkos atslēgt var arī pats, tomēr tad nāk brīdinājums
«… may cause web sites to break», kas datormākslā īpaši neiesvaidītajai publikas daļai liek sastingt svētās šausmās.
Aizvakar, piemēram, labu brīdi dumpojās Vikipēdija. Nešaubos, ka šīs interneta vietnes turētājiem regula sagādā daudz murgainu brīžu. Šie murgainie brīži automātiski tiek pārnesti uz miljoniem cilvēku visā pasaulē, kam šī virtuālā enciklopēdija, lai kā par tās saturu ņirgātos snobi, ir ikdienas nepieciešamība. Tu atver - un nav. Tomēr vai jūsu epasti un pastkastītes joprojām nemudž ar jums domātiem īpašiem vēstījumiem par superpuperatlaidēm, «vienīgi jums» domātiem piedāvājumiem. Pirmajā panikas brīdī pasts bija pilns ar šo spamotāju vēstīm - ja gribat ar mums sadarboties, saskaņā ar jauno regulu lūdzu uzklikšķiniet šeit. Eksperimenta nolūkos neklikšķināju nekur. Vai kaut kas mainījās? Protams, ne! Vislabāk man patīk šie zvanītāji, kuri bez ceremonijām saka klausulē - labdien, Arno, lai tūdaļ pēc tam mēģinātu iesmērēt savas monētas, segas, telekomunikāciju pakalpojumus un ko tik vēl. Parasti viņi pamanās piezvanīt visneiedomājamākajās situācijās. Tā ir tāda īpaša un ne ar ko nesalīdzināma māksla.
Ko lai te vēl piebilst? Vasaras vidus. Viss kā parasti šajā laikā. Ja būtu dzejnieks, tad teiktu, ka peldbikses un peldkostīmi sapņo par siltu jūru Grieķijā. Miers tomēr ir mānīgs.