Nezinu, vai pamanījāt, bet apmēram nedēļu pirms Jāņiem medijos pavīdēja ziņa, ka «ceļu satiksmes negadījumos viens bojāgājušais valstij patlaban radot zaudējumus līdz 600 000 eiro». Šis skaitlis tika nosaukts diskusijā Nulle bojāgājušo uz Latvijas ceļiem – realitāte vai utopija. Pagāja dažas dienas, un 24. jūnija pēcpusdienā paģiraini, Jāņu nakti negulējuši šoferīši bija spiesti sēsties pie auto stūres, lai dotos mājup uz pilsētu. Valdība, kā jau ierasts, situācijās, kad Jāņu nakts vai Vecgada vakars iekrīt sestdienā, bija mēma kā kaps. Ne par kādu brīvu pirmdienu, kas būtu tikai dabiska apstākļos, kad naktī no sestdienas uz svētdienu visa valsts ir svinējusi un svinēs, neviens pat neiepīkstējās. Tā nu CSDD taisa reklāmas kampaņas, Ceļu policija ķer dzērājšoferus – kā dzīvojām, tā dzīvosim.
Šonedēļ daudzi ņemas par nodevējiem latviešiem, kuri nosaukti Saskaņas sarakstā kā potenciālie ministri un amatvīri. Ar skarbiem vārdiem pilni mediji. Vēl vairāk tos var atrast sociālajos tīklos. Bet ko iesākt latvietim vidējam, kurš redz, ka nacionālie bāleliņi jau gadiem vāra ziepes un izrāda necieņu pret iedzīvotājiem, nespējot atrisināt pat tik sadzīvisku jautājumu kā papildu brīvdienu pēc Līgovakara? Vēl jau dienaskārtībā ir pilnīgi saprotama vēlme pēc brīvdienas saistībā ar pāvesta vizīti, pat ja arī katolicisms nav valsts reliģija, vai arī gluži normāla prasība pēc brīvdienas pēc Dziesmu svētku noslēguma. Tie nav sīkumi. Būtībā ar valstī notiekošo neapmierinātajiem atliek divas iespējas. Balsot par politiskajām sīkpartijām, kuras no lielajām principā atšķiras vien ar to, ka dara to pašu, bet par mazāku naudu. Vai izvēlēties Saskaņu, kuru mazgā, kā gribi, viena tās biedru un atbalstītāju daļa kūst ilgās pēc prezidenta Vladimira. Pirmajā gadījumā tās ir zemē nomestas balsis, cik tad ilgi pa tukšo protestēsi? Otrajā gadījumā - balsij varbūt arī būs spēks, tomēr ej nu zini, ja nu piepildās visi tie apokaliptiskie ā, bē un cē varianti, kuru praviešu netrūkst ne medijos, ne sociālajos tīklos.
Man ļoti patīk šo vēlēšanu jaunais trends, ko aizvien vairāk sāk atbalstīt intelektuāļi, kas vēl nesen teica - katram jādara savs darbs. Viņi tagad aizvien vairāk uzstāj, ka radošajiem tomēr vajagot iet politikā.
Sēžot malā un visus gudri kritizējot, tu dabū to, ko pats esi patiesībā pelnījis. Jājautā vien, ko nozīmē radošo iešana politikā?
Man uz rakstāmgalda stāv apgāda Lietusdārzs izdotās sociāldemokrāta Fēliksa Cielēna «atmiņas un pārdomas» Rainis un Aspazija. Žēl, ka šī grāmata Latvijā tika izdota 2017. gadā, kad klasiķa Pliekšāna jubilejas māktie intelektuāļi, kuriem kā maziem bērniem ir problēmas ar ilgstošu uzmanības noturēšanu, nenovērtēja šo memuārgrāmatu - spilgtu liecību par Raiņa lomu pirmās brīvvalsts politikā. Tās autors bija liels dzejnieka atbalstītājs un partijas biedrs. Fēlikss Cielēns, protams, no sava skatpunkta ļoti atklāti raksta par Raiņa politisko fiasko un mazproduktīvo darbību partijā un Saeimā, kas nereti beidzās ar sīkiem ķīviņiem un egoistiskiem pārmetumiem frakcijā: «Šai dienā Rainis demonstratīvi pārsēdās Saeimas pēdējā solā, kur arī palika visus turpmākos gadus. Tur viņš darīja savus darbus: laboja korektūras, rakstīja, šo to lasīja.»
Ir pilnīgi skaidrs, ka politikā nav ko meklēt intelektuāļiem, kas nav gatavi pienācīgi strādāt, stājas partijās politiskās romantikas un, ko nu slēpt, arī privātās godkārības dēļ. Nevienam nav vajadzīgs deputāts, kurš Saeimas pēdējā rindā labo savas korektūras, lasa romānus, bet likumrades darbā nepiedalās. Tas neattiecas uz radošo profesiju pārstāvjiem vien. Ko Saeimā spēj iesākt cilvēks ar zemu izglītību, bez valodas zināšanām, darba un dzīves pieredzes? Šķīstie sirdscilvēki nudien nav nedz profesija, nedz kāda politiskā godīguma mēraukla. Tie savā lētticībā labi izskatās Apsīšu Jēkaba stāstos un Jāņa Poruka tēlojumos. Reālajā dzīvē reizumis viņi ir lielāks ļaunums nekā dažs apzināts ļaundaris, jo savā naivumā un egoistiskajā vēlmē kļūt par «lieliem vīriem» var savārīt vairāk ziepju, nekā tās pēc tam kāds spēj izstrēbt. Cik, piemēram, no tagadējiem sirdsdeputātiem ar Saeimai maz piemērotu izglītību savā brīvajā laikā ir pilnveidojušies, apguvuši svešvalodas, juridisko zināšanu pamatus? Un ja nav, tad kāda no viņiem jēga politikā?
