Principu spēlītes
Laiku pa laikam nākas atzīt, ka ticēt veselajam saprātam nav tā saprātīgākā nodarbošanās. Nu ko, nākas atzīt, ka esmu kļūdījies. Maija sākumā rakstīju: «Ticēt, ka Nobela prēmija literatūrā netiks piešķirta, tomēr nav nekāda pamata. Arī attēlot Zviedru akadēmiju kā pensionāru politbiroju nav ne mazākā iegansta.» Runa, protams, bija par skandālu, kas nu jau kādu laiku plosās Zviedru akadēmijā, kas atbild par Nobela prēmijas piešķiršanu literatūrā.
Izrādās, šī prognoze ir bijusi galīgi nepareiza. Laikam jau 1876. gadā karaļa Gustava III dibinātajai organizācijai tiešām ir laiks iziet kādu atkaļķošanās kursu, jo galu galā viss beidzās ar paziņojumu, ka šogad Nobela prēmijas laureāts literatūrā netiks nosaukts.
Tiesa, akadēmijas izplatītajā informācijā tas tiek teikts nedaudz gudrāk: «..atliek lēmuma izsludināšanu 2018. gadā», tālāk tekstā skaidrojot, ka: «Zviedrijas akadēmija plāno 2018. gadā pieņemt lēmumu par Nobela prēmijas piešķiršanu, bet to izsludināt vienlaikus ar 2019. gada prēmijas piešķiršanu». Pēc tam seko atsauce uz vēsturi: iepriekš septiņas reizes zviedru akadēmija ir lēmusi rezervēt balvu «1915., 1919., 1925., 1926., 1927., 1936., un 1949. gadā. Piecos no šiem gadījumiem balva tikusi aizturēta un pasniegta kopā ar nākamā gada balvu.»
No vienas puses, protams, kāda nu kuram daļa. Akadēmiķi lemj un dara, kā pašiem tīk. Tomēr, no otras puses, acīmredzami domstarpībās un skandālos sapinušies zviedru lēmēji ar šo paziņojumu kārtējo reiz sabradā miljoniem literatūras cienītāju ilgas un sapņus redzēt savu iecienīto autoru saņemam pasaulē prestižāko literāro apbalvojumu. Turklāt ne jau karu vai revolūciju dēļ. Bet gan pašu akadēmiķu nesaskaņu rezultātā, kas, no malas vērojot, sen atgādina hronisku principu demonstrēšanas kaiti.
Nevienam nav noslēpums, ka Nobela prēmija literatūrā bieži vien ir «mūža balva» izciliem autoriem, kuru ražīgākie dzīves un daiļrades gadi jau sen aiz muguras (Lesinga, Pinters u.c.). Diezin vai šī tendence kādreiz mainīsies. Tad nu ir jautājums, cik potenciālo balvas nominantu varētu arī nenodzīvot līdz 2019. vai 2020. gada brīdim, kad laureātu vārdi beidzot tiks atklāti. Ja paskatās Nobela komitejas atvērto arhīvu daļu, tad arī divdesmitā gadsimta pirmajā pusē nereti bijušas situācijas, kad privātpersonas un organizācijas vairāk nekā desmit gadus regulāri un cītīgi virza, savuprāt, izcilāko pretendentu Nobela prēmijai literatūrā, bet viss beidzas ar to, ka attiecīgais kandidāts aiziet mūžībā, balvu nedabūjis. Diezgan nepārprotami, ka literatūras intereses arī šoreiz saduras ar akadēmiķu principu spēlēm. Kāda gan miljoniem lasītāju visā pasaulē daļa par akadēmijas problēmām, kuras, taisnības labad, ir visnotaļ nožēlojamas.
Protams, vienmēr var uz notiekošo raudzīties ar optimismu. Akadēmijas jaunāko paziņojumu noslēdz pagaidu sekretāra Andersa Olsona izteikums: «Zviedru akadēmijas aktīvie locekļi, protams, pilnībā apzinās, ka tagadējā uzticības krīze izvirza stingras prasības veikt ilgtspējīgas un noteiktas darbības pārmaiņas. Mēs uzskatām, ka ir nepieciešams laiks, lai atjaunotu sabiedrības uzticību akadēmijai, pirms var pasludināt nākamo laureātu.»
Arī es labprāt novēlētu akadēmijai sakārtot rindas, pieņemt mūsdienīgus statūtus, atbrīvoties no tiem, kas neievēro godīguma principus, nopludina konfidenciālu informāciju, pēc būtības nodarbojas ar korupciju un savu ģimenes locekļu biznesa lobēšanu. Vēl vairāk es vēlētos, lai kārtība iestātos akadēmiķu galvās. Pēdējos gados pasaule ir piedzīvojusi regulāru nespēju iekļauties laureātu izsludināšanas termiņos, dīvainus gala lēmumus, kas pārsteidz pat oficiālo paziņojumu gaidošos žurnālistus, amatpersonu sludinātu informāciju, ka «balva nevar tikt pasniegta mūziķim vai citas jomas māksliniekam», kas pazūd no oficiālās mājaslapas drīz pēc tam, kad balvu saņem mūziķis, anekdotiskus kašķus ap viena vai otra kandidāta personību, politisku «drosmi» gadījumos, kuri sen jau ir aizmirsta vēsture. Jautājums, kas notiek Nobela akadēmiķu prātos, nudien ir krietni komplicētāks par apsūdzībām seksuālā uzmācībā, kas šajā gadījumā kalpoja kā detonators, lai uzspertu gaisā sistēmu. Tā nebūt nebija tik ideāla, kāda tā izskatījās televīzijas ekrānos brīžos, kad lielā spozmē tika pasniegtas Nobela prēmijas.