Neprasme pateikt paldies
Viena no latviešu sliktajām īpašībām ir neprasme pateikt paldies. Par to bija jādomā, skatoties Kristīnes Želves filmu Mērijas ceļojums, kas veltīta Latvijas muzeju nacionālās kolekcijas glābējai Otrā pasaules kara gados Mērijai Grīnbergai. Par to bija jādomā, skatoties sociālajos tīklos skaistās bildes no Kannu kino festivāla, kur piecdesmit vienu gadu pēc Četru baltu kreklu uzņemšanas (vien iedomājieties šo absurdo skaitli!) beidzot paldies tika pateikts režisoram Rolandam Kalniņam un operatoram Mikam Zvirbulim.
Jāteic, kino notikumi šajā gadījumā ir vienkārši sakritība, garainis, kas ierosināja šīs pārdomas. Nepateikto paldies mums ir simtiem un tūkstošiem, sākot no mājas sētnieces, kuras gadiem ilgās rūpes par tīrību tiek pamanītas vien tad, kad sētnieces pēkšņi vairs nav, beidzot ar tām skaistajām un lielajām epizodēm, kad mūsu tautieši rada brīnumu, kas liek mirkli aizrauties elpai. Tam seko pagarš lielības periods par to, ka latvieši var, bet pašus varētājus aizmirst. Manuprāt, mums ir ačgārna izpratne par folkloras vērtībām, ko tik naski dzenam galvās sev no bērnudārza gadiem. Tur, ja atceraties, bārenītes vai trešā tēvadēla darbs beigās nes augļus, bet mēs iestrēgstam pie darba un pazemojumu stadijas. Stāsts par talantīgo dzejnieku, kurš nomira, nevienu savu dzejoli nenopublicējis, mums šķiet interesantāks par stāstu ar tiem, kuri dara.
Tā ir tāda nepareizība valsts mērogā, turklāt nepatriotiska, valsts mīlestību neveicinoša. Kāds gan Latvijai labums no aizvainotiem ļaudīm ar rūgtuma kamolu sirdī? Nekāds! Bet tomēr nepateikts paldies pusgadsimta garumā mums ir ierasta lieta. Iemesli nepateikšanai ir visdažādākie - kādreiz bailes, kādreiz skaudība, kādreiz kopsakarību neredzēšana. Kādreiz, un tā ir tāda boļševistiska izrādīšanās, paldies pasaka pēc tam, pēc nāves, ierīkojot kādu memoriālo muzeju, kur uz vadža pakārta cepure un mētelītis, kas visbiežāk nevis piederējuši personai, kam par godu muzejs ierīkots, bet mantas salasītas kaut kur pa kādām pažobelēm.
Kā to mainīt? Vecā, labā recepte - sāciet paši ar sevi - nav atcelta. Ja iemācīsimies pateikt paldies veikalā vai autobusa šoferītim, labās lietas nemanāmi vairosies. Tomēr bez valstiskas politikas te neiztikt. Latvijas simtgade ir labs brīdis, lai kaut ko iesāktu, tomēr baidos, ka šajā ziņā būs, kā būs. Viena Saeima aizies, jaunie, varas sajūtas apreibuši, pārstās pazīt sev tuvākos uz ielas. Drīzāk gan pateiks - tie tur neko nedarīja pareizi - viņi ir idioti, zagļi un kretīni, mēs tagad jums rādīsim. Latvija tomēr ir pārāk maza, lai kaut ko tādu atļautos.
Sava darba ikdienā radošo vidē nereti vēroju, kā iepriekšējo paaudžu gadiem krātie aizvainojumi, rūgtumi un steigā izmesti ļauni vārdi krājas kā tādā bankas depozītā. Procenti tiem ir ne jau liesie pensiju 2. līmeņa centi. Drīzāk gan kā bankas Baltija ziedu laikos. Viss šis burbulis pūšas un plešas, traucējot cilvēkiem reāli novērtēt situāciju, darīt darbus tā, lai vairotos pašu un arī kopīgais labums. Patiesībā nevairojas nekas. Skeletu dažā skapī vairāk nekā saprašanas. Šajā ziņā valsts simtgade ir psiholoģiska iespēja beigt dzīvot pagātnē, sākt dzīvot tagad un raudzīties, kā labāk dzīvot rīt. Vai tā notiks? Nezinu! Visticamāk, šī ir tāda fantāzija, par kuru jūs pavīpsnāsiet, dodoties tālāk savās dienišķajās gaitās.
Šīs nedēļas beigās tās noteikti aizvedīs jūs uz Muzeju nakti. To gan var apgalvot pavisam droši, jo statistika, kas visu uzskaita, šajā ziņā nemelo. Ejot pa Rīgas muzeju zālēm, meklējot aizraujošākās atrakcijas, dēkas un piedzīvojumus, apdomājiet, varbūt šīs gleznas, kausus vai porcelāna traukus jūs nekad mūžā neredzētu, ja viena apzinīguma apsēsta jauna sieviete nebūtu tos sargājusi Otrā pasaules kara jūklī ar tādu pašaizliedzību, ar kādu diezin vai Šveices gvardi sargātu pāvestu. Visi normālie muzeja darbinieki, kas sargāja evakuēto kolekciju Vācijā, aizbēga, lai nebūtu jāatgriežas pie komunistiem. Viņa palika. Pateicības vietā viņu padzina no muzeja un pazemoja tā, ka nervu sabrukuma rezultātā viņai sāka krist laukā mati.
Piesegties ar grūtiem laikiem, režīmiem un skarbām pavēlēm var vienmēr. Tomēr tas neatbrīvo no atbildības, jo cilvēcību iespējams saglabāt arī visgrūtākajās situācijās.