Vairāk pašapziņas
Lai gan 4. maijs, iespējams, ir svarīgākais, ko esam sasnieguši pēdējo 28 gadu laikā, joprojām ir dzirdami īpašie viedokļi par deklarācijas neleģitimitāti un nelikumīgā okupantu orgāna – Augstākās padomes – antikonstitucionālajiem lēmumiem. Arī vecā dziesma par komunistu un čekistu mūžīgo atrašanos pie varas nebeidz skanēt. Tomēr, ja atceras, kas toreiz maijā notika, viss bija pavisam vienkārši.
Augstākās padomes deputāti balsoja pēc savas sirdsapziņas, bet Latvija, elpu aizturējusi, gaidīja. Kā nu kurš: kāds pie televizora, vēl kāds pie radioaparāta. Būs, nebūs? Ko par to teiks Maskava, interfronte un pārējā pasaule?
Tas bija ļoti konkrēts, ģimeni un dzimtu apdraudošs risks, kuru toreiz uzņēmās deputāti, labi apzinoties, kas viņus par šādu lēmumu var sagaidīt tad, ja politiskie vēji sāks pūst citā virzienā. Lai cik tas šķistu dīvaini, visvairāk laikam jau riskēja deputāti ar partijas biedra karti kabatā. Ja atskatās uz to laiku, droši var teikt, ka vienam otram tas viņa dzīves lielākais un svarīgākais brīdis, bet mēs visi, kas to piedzīvojām, varam būt lepni, ka tajā piedalījāmies drebošu sirdi un prieka asarām acīs.
Nav jau 4. maijs vainīgs pie tā, kas notika pēc tam. Neviens taču neliedza dzīvot šeit un tagad tā vietā, lai raktos pagātnē un sāktu atjaunot tā saukto Ulmaņa Latviju. Denacionalizācijas un privatizācijas pīrāgi tomēr šķita tik saldi un kārdinoši, ka tie pazudināja daudzas labas ieceres, atstūma valsts patriotus, un sākās tas viss, ar ko 90. gadi ieies valsts vēsturē: rūpniecības iznīcināšana, konkurētspējīgu lauku lielsaimniecību sadrumstalošana, banku krīzes. Biedri un draugi tik ātri kļuva par kungiem, nomainot džemperīšus pret uzvalkiem, bet žiguļus pret mersedesiem, ka latvietis vienkāršais spēja tikai plātīt muti un klausīties divas mantras: mēs būsim tilts starp Austrumiem un Rietumiem; viss maksā tik, cik maksā.
Pēc 28 gadiem ir pilnīgi skaidrs, ka pareiza bija tikai viena no šīm mantrām. Viss maksā tik, cik maksā. Solītais Austrumu un Rietumu tilta pēdējais balsts sabruka kopā ar Aizkraukles banku. (Bet vēl jau bija ideja par Latviju kā Austrumeiropas Šveici). Divdesmit astoņus gadus mēs maksājam pilnu cenu par visu. Gan par savu gudrību un veiksmi, gan par savām kļūdām, muļķībām, laikabiedru alkatību. Par to nav ko žēloties. Nekur pasaulē jau nenotiek savādāk.
Ja atzītu, ka visu nelaimju sakne slēpjas mūsos pašos, nevis krievos, čekistos, komunistos, amerikāņu imperiālistos, gejos, katoļos vai oligarhos, mūsu dzīve nemaz neizskatītos tik ļauna. Mode pažēloties latviešiem vienmēr bijusi raksturīga. Tā nāk no laikiem, kad izlikties nabagākam un trūcīgākam bija daļa no pašsaglabāšanās un izdzīvošanas stratēģijas. Tagad ir citi laiki. Visi tie, kas grib plaukt un zelt, to arī mierīgi dara. Ja nu nespēj atrast laimi šeit, viņi izmanto to, ka pasaule ir tik neticami atvērta, ka sasniegt Rietumeiropas galvaspilsētas ar lidmašīnu ir daudz ātrāk nekā no Valmieras ar autobusu aizbraukt uz Daugavpili.
4. maijā, kā nu kurais - kāds klās balto galdautu, kāds izmantos iespēju izgulēties un būt kopā ar tuvajiem. Daudziem tā būs vienkārša darba diena. Pārdevēji lielveikalos, autobusu šoferi, ārsti, policisti, ugunsdzēsēji, daļa žurnālistu, lidmašīnu apkalpes, ārsti, medmāsas, jūrnieki, meteorologi, robežsargi, aviodispečeri un ostu darbinieki. Tā ir tikai daļa arodu, kuru pārstāvjiem nāksies strādāt un nekāda svinēšana nenotiks.
Varētu jau vēlēties, lai kādreiz būtu svētki pilnīgi visiem, bet tā laikam nenotiek. Tādas īpašās dienas, kad visi dzīvo vienotā sirds ritmā, laikam iespējamas varbūt reizi simt gados. Tā ir liela laime kaut ko tādu piedzīvot, un daudzi no mums to ir izbaudījuši. Ja gribam būt solidāri ar tiem, kas strādā, tad izmantosim cilvēkam no dabas dotās vai dieva dāvātās iespējas. Būsim laipni, iejūtīgi un atsaucīgi šai dienā. Neļausim kāpt īgnumam dvēselē un kaut vai vienu reizi gadā aizmirsīsim to, ka labākā barība katram latvietim ir otrs latvietis. Mēs labi zinām - viss nemaz nav tik slikti, arī cilvēcību un sirdsmīlestību nav atcēlis neviens. Varbūt vienkārši šajā dienā ir vērts izslēgt televizorus un dzīvot pašiem savu dzīvi. Lai jums izdodas apstāties no nebeidzamā skrējiena mūžīgā stresa ritenī, atvilkt elpu un padomāt - varbūt šī skriešanās ir pilnīgi lieka. Saulainus svētkus!