Darba svētki un preses brīvība
Šonedēļ LETA izplatīja ziņu par preses brīvību pasaulē, atsaucoties uz Reporters Without Borders veidoto Pasaules preses brīvības indeksu. Latvija tajā ieņem 24. vietu 180 valstu kompānijā. Saraksta augšgalā, protams, skandināvi un vecās Eiropas valstis: norvēģi un zviedri, nīderlandieši, savukārt sestajā vietā – Jamaika. Igauņi ir divpadsmitie, bet lietuvieši – trīsdesmit sestie. Pēc pētnieku domām, galvenie preses brīvības draudi pasaulē esot Donalds Tramps, Krievija un Ķīna. Drusku jau nu smieklīga ir šī visiem krietni apnikusī Trampa dēmonizācija. Īpaši jau vērojot to, ka pasaule nudien nav apgāzusies, jo amerikāņi izvēlējās tādu prezidentu, kādu paši gribēja.
Latvijai no šī pētījuma, ciniski sakot, nav ne silts, ne auksts. No pieminētajiem draudiem varbūt vien Krievijas efektu kāds varētu izpīpēt, tomēr arī tas būtu krietni jāizzīž no pirksta. Preses brīvību Latvijā tradicionāli apdraud divi bubuļi - mēs paši un sabiedriskās attiecības, kas tiecas pakļaut visu. Diemžēl postpadomju tradīcijās augušajai sabiedrībai pret sabiedrisko attiecību infekciju imunitātes joprojām nav nekādas. Skolās šim priekšmetam nekādu uzmanību nepievērš, savukārt augstskolu mode to pasniegt uz Rietumu materiālu bāzes nereti padara šīs priekšmeta studijas par kaut ko ne visai saprotamu. Arī īpaši brīnīties par skandināvu dominanci preses brīvības listē nevajadzētu - galu galā, šo valstu valdības maksā par to, lai prese būtu brīva un neatkarīga. Savukārt mums brīvus medijus mēģina aizstāt ar namu pārvalžu finansētiem erzacizdevumiem, lēti sadiegtiem telekanāliem, Latgales mediju dotāciju, nesaprotot to, ka brīva un stipra prese ir vajadzīga, jo tā sargā valsts brīvību.
Šī situācija visumā atgādina situāciju ar Darba svētkiem - 1. maiju, ar sarkanu krāsotu brīvu dienu mūsu kalendārā, par kuru ej nu saproti, vai tā būtu jāsvin vai nebūtu, un, ja jāsvin, kas tajā jādara. Nu jau drīz būs teju trīsdesmit gadi pagājuši, kopš neviens vairs neliek iet demonstrācijās, nesot rokās milzu karogus un plakātus, periodiski izbļaujot skaļu urrā, kad balss tribīnē izkliedz kārtējo patriotiski pacilājošo saukli. Pazuduši arī visi lētā alkohola un sardeļu prieki, kas šo pasākumu pavadīja, bet nekas jēdzīgāks tā vietā nav radies. Arodbiedrību loma mūsu sabiedrībā ir visumā nekāda. Ja nu ir kāda tautas nemīlēta patiesi minoritāte, tad tie ir ļautiņi, kas sevi dēvē par sociāldemokrātiem. Slava darba devējiem!
No otras puses, gaidīt, lai kāds tagad nāktu kā tāds mākonis pār Mozu un rādītu mūsu tautiešiem, kas šajā datumā būtu darāms un kādas ir viņu patiesās intereses, arī būtu bezgala naivi. Ja pašiem nevajag, kāpēc gan lai citiem kaut ko vajadzētu. Pa radio skanošajās priekšvēlēšanu reklāmās šonedēļ arī neviens nerunā par darba cilvēkiem vai vienotu rīcību. Vienotība mums ir jauna, tiek solīti kliņģeri pensionāriem un tūlītēja kārtības ieviešana, kas sākšoties ne vēlāk kā nākamajā piektdienā pēc rudenī notiekošajām Saeimas vēlēšanām. Protams, ar dažiem utopiskiem nosacījumiem, kas, loģiku pieslēdzot, ir tikpat nenopietni kā iekarsušu mīlnieku solījumi.
Bezgala naivi arī domāt, ka latvieši rudenī pēkšņi kļūs aktīvi un enerģiski, ja pavasaris tiek sagaidīts tik miegaini un bez jebkādas iniciatīvas. Pat fakts, ka Latvijas banku sektoru joprojām krata sīks drudzis un, visticamāk, mēs stāvam kārtējo lieso gadu priekšā, nevienu nespēj satraukt. Šonedēļ Saeima pieņēma labojumus likumā, kas liedz bankām apkalpot čaulas firmas, bet neviens no politiķiem nav pajautājis - varbūt pēc Trampa un Kima draudzības reveransiem tas nemaz vairs nav aktuāli. Arī Danske bank paziņoja, ka lēnā garā kravās koferus no Baltijas valstīm, bet latvietis vienkāršais klusībā lauza galvu, kurā no palikušajām bankām glabāt tugrikus. Ticības, vērojot notikušo, nav nekam. Bankas likvidējas, aiziet, aizver filiāles, pazūd bankomāti. Tas viss, protams, optimizācijas vārdā, tomēr, tā vien šķiet, vecāki ļautiņi drīz ar nostalģiju atcerēsies laikus, kad katrā uzņēmumā bija kase un pie tās lodziņa darbinieki saņēma algu. Protams, drusku nācās pastāvēt rindā, bet vismaz nebija ne par ko jāuztraucas un arī jāmaksā visādas kontu apkalpošanas maksas. Ja nopietni, diezin vai kādu sajūsminātu iespēja atgriezties šādā pagātnē, bet tas, ka vēlēšanu brīnumu gaidās piedzīvojam kārtējo varas komunikācijas nespējas gadījumu ar sabiedrību, gan ir acīmredzams fakts.