Pavasara vēsmas
Šonedēļ māte daba mums mēģina atgādināt to, cik pasaulē viss mainīgs. Lieldienu sniegs un putenis nedēļas vidū dažu stundu laikā kaut kur pačibēja, it kā nekā tāda nemaz nebūtu bijis, visur klaigā dzērves, debesīs gulbju un zosu kāši, pirmie stārķi pastaigājas pa vēl aizsalušajiem laukiem, baltām putām klātās lielceļu malas atgādina par ziemā kaisīto sāli. Pavasaris atnācis – cerams, ka uz palikšanu, bet nepārprotami ar domu par rudeni.
Vēlēšanu tuvumu apliecina gan Vienotības un tās dumpīgo atvasinājumu biedru politiskā kursa precizēšana - te par, te pret, te vēl kaut kā -, gan arī Valsts prezidentam Vējonim adresētais kritikas vilnis par viņa vājajām angļu valodas prasmēm, kas tika pamanītas vizītes laikā ASV. Kamēr latviešu politiķi un elektorāts savā starpā dienišķi utojas, bijušās PSRS krievvalodīgais fanu pulks mobilizē savus piekritējus «pēdējai izšķirošajai kaujai». Iemesls ir skaidrs kā bērna asara. Sirmas tantes, kuras, spriežot pēc plakātiem, beidzot vēlas iet skolā un mācīties krievu valodā, iebilst pret plāniem par mācību pakāpenisku pāreju latviešu valodā. Šī ir lieliska latviešu politiķu radīta intriga ieliet svaigas asinis un enerģiju ilgus gadus nerisinātajai nepilsoņu tēmai - pēc būtības sadzīvošanai ar citai sistēmai lojālu potenciālu piekto kolonu savā valstī, mēģinot izlikties, ka Latvijā nekādas problēmas un arī kolonnas nav.
Kā veikli uzsildītā nacionālā zupa samaisīs kārtis, rudenī vēlēšanu balsis skaitot, grūti prognozēt. Lai nu krievvalodīgie varas kārotāji tiek paši ar sevi galā. Diemžēl latviešu politiķu dienišķās izdarības apvienojumā ar pirmsvēlēšanu veco vēžu un jauno kulīšu manipulācijām atrodas ārpus jebkādām labā vai ļaunā kategorijām. Tā vien šķiet, ka cerības uz jaunu un ārkārtīgi progresīvu Saeimu jāvērtē kā diezgan naivas un apmēram tikpat sapņainas kā prezidenta Vējoņa kritiķu ilgas pēc tautas vēlēta prezidenta, kurš runās septiņās valodās un tostarp pratīs angliski pateikt kaut ko vairāk par thanks. Būsim taču reiz reāli, visas šīs gaidas pēc pareizās Saeimas un prezidenta pielīdzināmas kino pasaulē apspēlētajām ilgām pēc Rembo, Terminatora vai kāda cita stiprā Holivudas filmu varoņa, kurš viens glābs valsti un pārējo pasauli. Kad ekrāna pasaka beidzas, laiks atgriezties dzīvē un ķerties pie dienišķajiem darbiem un pienākumiem, kurus pildīt, ai, kā negribas.
Kamēr karstasinīgākie debatē par angļu valodas niansēm, turpinās jezga banku sektorā, pierādot, ka Latvija nav nekāda Austrumeiropas Šveice vai banku paradīze. Mediju leksikā parādījies jēdziens «čaulas kompānijas». Tā vien šķiet, gada vārda un nevārda komisijai pieteicies nopietns pretendents uz uzvaru visās iespējamajās nominācijās. Atzīšos, ka neko nesaprotu no banku aprites. Uzdrošinos tomēr teikt, ka šo to saprotu no literatūras. Ja nu ir kāda vieta Latvijā, kas perfekti atbilst literatūrai, proti, Ilfa un Petrova romānā Zelta teļš aprakstītajam uzņēmumam Ragi un nagi ar zicpriekšsēdētāju mesjē Funtu priekšgalā, tad tas ir LR Uzņēmumu reģistra klientu centrs Pērses ielā. Nedomājiet, šis nav uzbrauciens reģistra darbiniekiem. Ar viņiem viss kārtībā: laipni, izpalīdzīgi, kompetenti.
Rindā savus dokumentus gaidot, pēdējo gadu laikā vairākkārt nācies vērot interesantu ainiņu. Domājat - Latvijas uzņēmējs ir tāds vīrs ar izteiksmīgu apakšžokli un Pierre Cardin uzvalkā? Neuzminējāt! Uz Uzņēmumu reģistru nadzīgi steberē krievvalodīgi mesjē Funta tipa večuki un večiņas, kuri naski dibina dažādas firmas un biedrības. Tie ir ļautiņi, kuriem ir ne vairs septiņdesmit, bet drīzāk astoņdesmit gadu, turklāt pēc uzvedības redzams - viņi nav nekādi iesācēji.
Vēroju šo bildi vienreiz, otrreiz, brīnoties, kā onkulītis, kurš nespēj pārcelt kāju pāri slieksnim, var būt firmas īpašnieks. Brīnīšanās izgaisa, kad pirms pāris dienām Latvijas Zinātņu akadēmijas augstceltnē, kur telpas īrē bezdarbnieku apmācītāji, dzirdēju divu inteliģentu bezdarbnieku sarunu: «Nu kas tev ko to fondu naudu skaidrā ārā nedabūt? Atrod ģedu ar fiktīvām firmām, lai iedod kontu, kur pārskaitīt vajadzīgo summu, padzenā no vienas firmas uz nākamo, tad uz pilnvaras izņem bankā skaidrā naudā, iedod ģedam viņa procentu, un gali sūnās. Ko no tāda veca āža varēs paņemt? Viņam taču tūlīt sāksies atmiņas zudumi un nopietni veselības traucējumi.»
Tāda, lūk, mūsdienu biznesa folklora, reģistrē to kaut Folkloras krātuvē.