Šur tur un šā tā
Ja lieto kādu izbijušu modes vārdu, bez kura 2000. gadu sākumā pašmāju abu dzimumu Oļiņietes negāja nekur, tad šīs nedēļas «diskursu» divos vārdos varētu noraksturot kā «šur tur». Šur tur kāds pačaloja par to, kurus prezidentus drīkst vai nedrīkst sveikt ar ievēlēšanu. Iespējams, aizmirstot, kādā pasaules daļā atrodas Latvija, kas ir mūsu kaimiņi, ar kuriem būs jādzīvo arī turpmāk neatkarīgi no ievēlētiem vai neievēlētiem prezidentiem.
Vēl kāds troļļu bariņš «šur tur» trollēja tīrās un netīrās mecenātisma naudas tēmu saistībā ar AB fonda nedienām. Arī šie biedri vāji orientējās trīs priedēs un kaut ko nesakarīgi murmulēja par patiesības valsti, kuru dibināšot tikai un vienīgi uz minimālās algas nodokļu maksājumu bāzes. No tās noteikti pietikšot gan vēža slimniekiem, gan pieciem jauniem laikmetīgās mākslas muzejiem. Tā vispār tāda jauno trollēnu suga uzradusies - godīgie. Ja ne nepārprotamais vēlēšanu tuvums un vēl dažas gaisā nojaušamas vēsmas un spārnu vēdas, varētu domāt - vai tiešām latviešiem beidzot pienākuši tie laiki, kad godīgums varētu kļūt par vērtību. Bet gan jau tas viss izvērtīsies par «kārtējās godīgās partijas» vēlmi tīksmi parukšķēt pie siles Jēkaba ielā.
Vēl «šur tur» sprieda par brangi drošajām Vanšu tilta kāpnēm. Tām it kā vajadzēšot remontu 100 000 eiro kopsummā. Te ar nācija izrunājās šā tā. Tiesa, stāsts par to, ka Zolitūdes upuriem grūtībās nonākušais AB fonds vairs palīdzēt nevarēs, kopā ar iespēju, ka kaut kur kaut kas atkal, nedod dievs, varētu sagāzties, kopā neslēdzās. Ja jau kas gadīsies, valsts taču visu samaksāšot. Nu gluži kā Zolitūdes gadījumā. Tā virtuālie troļļi.
Pilnīgi droši, ka valsts samaksās Ilmāram Rimšēviča kungam, kura advokāts vērsies ne jau «šur tur», bet ļoti konkrētā Eiropas Savienības tiesā par nelikumīgu bankas prezidenta pilnvaru ierobežošanu. Te jau pat nav vērts derēt. Viņš šo prāvu vinnēs, un atliek vien cerēt, ka prasība būs simboliska, nevis kā dažā labā gadījumā arī konkrēti no nodokļu maksātāju kabatas atlīdzināma.
Savukārt šur tur sociālajos tīklos sākās maiga villošanās, kurš tad pirmais uzrakstījis prezidentam Vējoņa kungam par nepieciešamību atlaist sodāmību nu jau bēdīgi slavenajam Ansim Ataolam Bērziņam, kas, apbrīnojami spītīgs būdams, pilnā mērā izmanto savas indivīda tiesības iebilst pret, viņaprāt, nepamatotiem tiesas lēmumiem. Jācer, šāda spītēšanās Čehijas cietumā sēdošajam taisnības cīnītājam nebeigsies ar smagām veselības problēmām. Var jau čivināt par tiesu sistēmas demokrātismu, bet nekur pasaulē šī sistēma dumpiniekiem un citādi domājošiem nepiekāpjas principā, lai neradītu nevēlamus precedentus - kas piekāpjas vienreiz, tas to dara vienmēr. Valsts prezidenta iejaukšanās šajā uzpūstajā un nesamērīgajā lietā par Saeimas logu dauzīšanu būtu vēlama un no veselā saprāta viedokļa apsveicama. Nevienlīdzīgajā cīkstiņā - tieslietu sistēma pret Bērziņu - pēdējais aizvien vairāk pārvēršas par boksa bumbieri. Šis ir absolūti bezcerīgs mačs, kurā reiz taču būtu jāiejaucas kādam augstākam tiesnesim un jāpatriec cīkstoņi mājās, neraugoties uz to, ko saka vai prasa formālie spēles noteikumi. Kādreiz piekāpjas ne jau stiprākais, bet gudrākais. Šis nudien nav gadījums, kad Ansis Ataols Bērziņš spītēja VKKF, konsekventi iesniegdams projektus uz vecām, par nederīgām pasludinātām veidlapām, jo papīrs jau vien tas bija.
Vēl šur tur pavīdēja ziņa, ka tiekot izmēģināta sistēma nesankcionētu lidojošu dronu notriekšanai. Šis drusku atgādināja bērnībā lasītu literatūru par to, kā Stokholmas municipalitāte piesolīja kaudzi kronu tam, kurš informēs sabiedrību par kādas lidojošas mucas maršrutiem Zviedrijas galvaspilsētas gaisa telpā. Attīstot domu, varētu arī izsludināt aptauju par zemākās cenas piedāvājumu, lai notriektu vārnas, kas kakā uz māju pagalmos novietotajiem auto. Labi gan, ka uz šī nesaprotamā «šur tur» diskursa fona latviešiem ir arī kāda skaidra kā dzintarlāse sāga ar meksikāņu seriālu cienīgām kaislībām apveltītajā šorttrekistu saimniecībā. Kā teiktu senie latīnisti: citius, altius, fortius - ātrāk, augstāk, spēcīgāk. Tiesa gan, šajā viedokļu apmaiņā nepalīdzēs pat franču garīdznieki, arī tad, ja augšāmceltos Anrī Dido kungs, kurš esot šī vēsturiskā spārnotā teiciena autors. Tā, lūk, dzīvojam nedēļā pirms Lieldienām, kuras gan varot nepienākt, jo nelabvēļi melš, ka tūlīt izputēšot feisbuks. Ja tādas šaušalas notiktu, kādas tad vairs Lieldienas?