Slīdošā nākotne
Tā sagadījies, ka šī avīze pie jums no nonāks 16. martā. Gan jau atkal tā vietā, lai svinētu latviešu dzejas karalienes Aspazijas dzimšanas dienu, mati tiks skaldīti par leģiona tēmu, turpinot liet ūdeni uz mūsdienu politiķu dzirnavām, kuriem, visticamāk, sen jau nospļauties uz visu: uz vēsturi, uz saticību valstī. Ka tik viņu akcijām un reitingiem klāt nāktu kāds punktiņš vai divi. Galu galā vēlēšanas nav aiz kalniem. Cik nu līdz tam 6. oktobrim atlicis? Tā vien šķiet, ka dažam labam tā būs pēdējā, izšķirošā – visu vai neko – kauja, jo tikt pie varas, ai, kā gribas, un arī sponsoru uzticība jāattaisno, bet taustāmu rezultātu kā nav, tā nav.
Šī ir situācija, kad visi visu sen saprot, bet kaut ko saprātīgu paveikt nespēj. Gadiem abpusēji izkliegtie kareivīgie saukļi par vienu vai otru vecvectēvu rīcības pareizību ir iedzinuši kareivīgās puses katru savā stūrī. Gandrīz kā Šekspīra lugā par Romeo un Džuljetu, kur visi naidojas tik sen, ka naida iemesls nevienam vairs nav pat īsti zināms. Par abu pušu sirmajām galvām, ja tādas vēl atlikušas, neviens pat nemēģina domāt. Neviens arī nemēģina domāt par nākotni, kuru, kā rāda Šekspīrs, apstākļu sakritības rezultātā nokaut ir vieglāk par vieglu.
Jāatzīmē tomēr, ka šogad 16. marts piezadzies neticami klusu, izpaliekot allažīgajai medijos tiražētajai demagoģijai un kareivīgajām uzrunām. Pāris virsrakstu Latvijas medijos atradu, bet otrpus robežas galvenie ziepju burbuļu pūtēji vakar izskatījās apbrīnojami neinteresanti - nekādu nacistu, par Latviju tik vien, ka tās bankās meklēšot Putina naudu, bet tas gan nekrietno britu dēļ.
Neņemos tagad spriest, kas tas šogad ir - klusums pirms vētras vai kaut kas beidzot mainījies. Gan jau šodien tomēr netrūks «objektīvu» televīzijas sižetu un rakstu kaimiņvalsts medijos par to, kā fašisms Latvijā paceļ galvu, kaut galvu pacēlušie jau pēdējos gadus piecus kadrā izskatās tik nevarīgi, ka ar tiem nobiedēt publiku ir diezgan pagrūti. Varbūt šo ziņu vajadzētu montēt, izmantojot senākus arhīvu materiālus? Ko lai padara, maizīte jāpelna arī tiem, kas sevi uzskata par objektīvajiem patiesības un sabiedrības vārtu sargiem. Kas par to, ja vārtu sarga funkcija, par ko tik lepni raksta žurnālistikas mācību grāmatās, praksē bieži vien atgādina sīka kvekšķa riešanu uz kaimiņu vārnām.
Varētu jau pieņemt, ka beidzot arī šajā jautājumā iestājies tas efekts, kuru uz savas ādas nesen izbaudīja Latvijas Zinātņu akadēmijas konsilijs par tā saukto čekas maisu tēmu. Jauni cilvēki tajā nepiedalījās ne lūdzami, jo tas nav jautājums, kas viņus interesētu. Kāpēc lai kādu nopietni uztrauktu arī leģionāru piemiņas pasākums, kas veltīts pirms vairāk nekā septiņdesmit gadiem notikušām aktualitātēm? Tik sena vēsture, loģiski spriežot, nekad nevar būt aktuālāka par to, kas notiek šodien. Valstī nudien ir simtiem svarīgāku akūtu jautājumu, kas ir risināmi. Sākot no aizvien tukšākajiem lauku rajoniem, kur pasts, skolas, slimnīcas un veikali jau sen slēgti un nu droši vien pienāks kārta arī pēdējai civilizācijas saliņai - bibliotēkām. Beidzot ar Latvijas banku nedienām, par kurām laikam jau reiz publiski nāktos atzīt - nu neļāva Latvijai kļūt par Austrumeiropas Šveici. Esam pārāk mazi, lai stāvētu pretim sistēmai, kas muskuļus audzējusi gadsimtiem ilgi, īpaši jau tad, ja savējos neaizsargājam un viņiem nepalīdzam.
Ja arī šodien ir jēga rīkot kādus konsilijus, tad varbūt vienīgi par jautājumiem, kas skar mūsu valsts nākotni. Kādu gribam to redzēt, kas ir Latvijas nacionālās intereses? Pirms pāris nedēļām Baltkrievijā klausījos baltkrievu stāstīto par to, kā valstī ienāk ķīnieši un būvē sev jaunu Kitajgorodu. Galvaspilsētas Minskas lidostā, kas no Rīgas atrodas 40 minūšu attālumā, visi tablo darbojās divās valodās - krievu un ķīniešu. Mums pagaidām it kā viss pa vecam, ja neskaita to, ka pēdējā gadā Rīgā kā sēnes pēc lietus aug kebabnīcas, kuras apkalpojošo melnīgsnējo personālu vislabāk uzrunāt angliski.
Lai arī kristālbumbā neskatos, tomēr tā vien šķiet, ka laikā, kamēr mēs joprojām mēģinām noskaidrot, kura tad bija pareizā ierakumu puse Otrā pasaules kara tranšejās, un risinām savu iesīkstējušo nacionālo jautājumu pustukšā ekoloģiski tīrā valstī, kas atrodas kaut kur pašā Eiropas ģeogrāfiskajā centrā, nespējot domāt ne par demogrāfiju, ne ekonomikas attīstību, nākotne pārliecinoši slīd ārā no mūsu rokām.