Latvijas intereses
Kā tad ir – nauda smird vai nesmird? Šonedēļ biju liecinieks debatēm par šo tēmu, protams, saistībā ar kultūru. Nav grūti uzminēt arī to, ka diskusija raisījās par pēdējo dienu notikumiem ar Aizkraukles banku un tās plāniem celt Laikmetīgās mākslas muzeju. Droši vien psihologiem, psihiatriem un sabiedrības pētniekiem šī būtu lieliska iespēja nodarboties ar pētījumiem, lai noskaidrotu, kā negatīvas ziņas rada dīvainas psihozes sabiedrībā. Kāda kundzīte aizrunājās tiktāl, ka bija savā prātā secinājusi – Aizkraukles bankā tikuši atmazgāti cilvēku tirdzniecības rezultātā iegūtie nelegālie līdzekļi un tos gribējuši investēt laikmetīgās mākslas kolekcijā.
Patiesība tomēr ne vienmēr ir melna vai balta.
Mūsdienu zaļā dzīvesveida draugi, piemēram, jūtas kā tādi ekoloģiski mesijas, ar putām uz lūpām aizstāvot elektromobiļu priekšrocības un stāstot, ka šis transportlīdzeklis esot videi nekaitīgs. Protams, kautrības dēļ viņi nepiebilst - elektromobiļu bateriju ražošana ir pietiekami vidi piedraņķējošs process. Nemaz nerunājot to, ka tuvākajā nākotnē radīsies jauna problēma - ekoloģiski nebūt ne nekaitīgās nokalpojušās auto baterijas nāksies utilizēt. Tas būs process, kurā iesaistīsies teju vai visa Mendeļejeva kunga vārdā nosauktā periodisko elementu tabula. «Nekaitības» nākamais punkts ir elektroenerģijas ražošana. Labi tur, kur turbīnu griež Daugava, bet darbojas taču termoelektrocentrāles un atomelektrostacijas. Izdedžu kalni, radioaktīvo vielu noplūdes, radioaktīvo atkritumu glabāšana - tā visa ir ekoloģiski šmucīga buķete. Bet ļaudis naivi un pilnā nopietnībā tic - elektroautomobiļi ir brīnumlīdzeklis, kas nenodara ne mazāko kaitējumu dabai.
Nauda smird vai nesmird tēma visā savā krāšņumā uzpeldēja toreiz, kad Einara Repšes valdība gatavoja augsni, lai Valsts Kultūrkapitāla fonda finansējuma sistēmu uzlabotu atbilstīgi Eiropas onkuļu ieteikumiem. Tā ir tāda Latvijas politiķu slimība - ņemt par pilnu visu, ko saka Eiropas eksperti, un tad ietriekt sev abās kājās pilnu aptveri ložu, sabojājot karjeru un reputāciju. Eiropas onkuļi, protams, sen Eiropā. Ja arī kādu aiz šlipses noķer - skan atbilde: tas jau bija jums pašiem jānolemj, mēs tikai ieteicām. Nu ieteica toreiz onkuļi atteikties no Kārļa Ulmaņa laikos izdomātā Kultūras fonda finansēšanas principa, kas paredzēja atskaitījumus no konkrētiem nodokļiem. Igauņi paklausījās onkuļus, bet sistēmu nenoārdīja. Einars Repše paklausīja. Tas bija milzu trieciens Latvijas kultūrai, par kuru tagad neviens, protams, neatbild - ne morāli, ne politiski. Mums šo noārdīšanu argumentēja ar to, ka kultūrai nepiedienot baroties no neētiskas, smirdīgas naudas plūsmas, kas mērcēta bērnu, bāreņu un pazemotu sieviešu asarās, jo līdzekļi fondam nāca no azartspēļu, tabakas un alkoholisko dzērienu akcīzes nodokļa. Valsts budžets no tā var baroties, kultūra nevar? Kur te ir loģika. Tā bija tāda sirsnīgi pastulba demagoģija, kas nodarīja lielāku kaitējumu nekā labumu, ko toreiz atbalstīja daudzi naivi kultūras darbinieki. Tomēr pat tie, kas tolaik dziedāja slavas dziesmas Einara Repšes kļūdainajam lēmumam, tagad velk gluži pretēju meldiņu, jo atskārtuši - vajag akcīzes nodokli.
Es, protams, neesmu ne ekonomists, ne finansists, bet man šķiet, ka seriālā ar nosaukumu Baņķieru drāma neviens nav pat mēģinājis atbildēt uz jautājumu - kur notikušajā ir Latvijas nacionālās intereses, kādas tās ir un kas Latvijai ir izdevīgi. Latvijai, nevis tēvocim Vladimiram vai tēvocim Semam. Vai Latvijai vajag darba vietas un mecenātus vai nevajag. Vai Sorosa nauda smaržo savādāk nekā Aizkraukles bankas nauda? Ja padomā, es pat neatminos, kad pēdējo reizi būtu dzirdējis politiķu leksikā jēgpilni izmantotu apgalvojumu - šīs ir Latvijas intereses. Ja neskaita tās ierastās aplammuldēšanas reizes, kad jāizdabā kārtējam eirokomisāram.
Tā sauktie Austrumu tīģeri savu ekonomisko potenciālu radīja, viltojot Rietumu preces. Ja viņi toreiz klausītu Rietumu ekspertiem un ievērotu spēles noteikumus, šīs valstis vēl tagad sēdētu plikiem dibeniem. Varbūt arī Latvijas baņķieri tagad kaut kur šmaucas. Nu un? Tāds jau ir viņu darbs, paņemt to naudu, ko nevar paņemt citi. Nav tas nekāds negods. Tas ir bizness, turklāt mēs dzīvojam kapitālismā.