Autors – funkcionāls analfabēts

Šonedēļ biedrība Par legālu saturu! sadarbībā ar Valsts policiju, Patentu valdi un Kultūras ministriju sākusi plašu filmu, mūzikas, TV kanālu un sporta tiešraižu pretpirātisma sociālo kampaņu Nemāni sevi – tu zodz!. Tās mērķis saskaņā ar rīkotāju ieceri esot veicināt sabiedrības apzināšanos, ka tiešsaistes satura internetā, gan video, gan audio, nelegāla skatīšanās, tāpat kā TV nelegālo pieslēgumu izmantošana, ir prettiesiska rīcība, proti, zādzība. Diemžēl Latvijā notiek tas, kas notiek. Kampaņu autori rīko kampaņas, bet pārējos autorus tikmēr dienišķi apzog. Savukārt sabiedrībai ir vienalga. Tās pārstāvji kliedz, ja atklāj, ka somiņā vairs nav maciņa, bet auto kārtējo reizi pazuduši spoguļi. Savukārt kaut ko nozagt autoram skaitās kaut kā dabiski.

Neatkarīgā vairākas reizes ir rakstījusi par nelikumīgo elektronisko grāmatu lejuplādes lapu internetā, kurā, latviešu autoriem neprasot, tiek izvietoti viņu darbi. Jūs domājat, kāds uz to ir reaģējis? Arī šodien šajā vietnē turpinās gan dzīvu, gan mūžībā aizgājušu latviešu autoru apzagšana. Vai tiešām cilvēki nesaprot, ka Dacei Judinai vai Jānim Lejiņam viņu darbu nelegāla izmantošana ir tas pats, kas jūsu auto lukturu nozagšana? Gan jau saprot, bet ai - nu kaut kā tā. Kāpēc tad nepaņemt par velti?

Pirms nedēļas izcēlās liela brēka par Dž. K. Roulingas darbu licencēšanu. Ar ko viss beigsies? Ar neko. Visticamāk, ar žurnālistu tā sauktajām izmeklēšanām, kas nekad nebūs profesionālas nu kaut vai attiecīgo dokumentu nepieejamības dēļ, un lietas izplēnēšanu. Kompetenta atbilde netiks sniegta, kaut Latvija lielās, ka ievēro autortiesību konvencijas. Arī cilvēku attieksme pret notikušo bija grīdas līstes līmenī. Harija Potera fani smīkņāja, vai nu tagad būšot sērijas grāmatas jāņem ārā no plaukta un jādedzina. Protams, ka nē. Kurš tās muļķības vispār varēja iedomāties? Komentāros viņi, protams, var lielīties ar prasmēm lasīt oriģinālvalodā. Uz priekšu! Kam tā Latvija un tās ekonomika vispār vajadzīga?

Patiesība ir diezgan vienkārša - Roulingas un citu ārzemju grāmatu autoru fani, izceļoties starptautiskam skandālam, par tām turpmāk maksās krietni vairāk un nedabūs lielu daļu no tā, ko pieraduši dabūt tagad. Nu kaut vai tulkojumu operativitātes ziņā, kad bieži vien latviskais izdevums nāk klajā gandrīz vienā laikā ar oriģinālu. Izdevēju vide ir ļoti konservatīva, te attiecības tiek veidotas garu gadu laikā, bet netveramajam jēdzienam «reputācija» te ir krietni vien lielāka vērtība nekā netveramajai kriptovalūtai.

Otra patiesība ir tā, ka latviešu autors, neraugoties uz visādiem likumiem un organizācijām, ir beztiesīgs kā galeru vergs senajā Grieķijā. Latvijas Rakstnieku savienībā pirms nedēļas vērsās autore, kuras darbs par slavenu lietuviešu režisoru bez viņas atļaujas un līguma ir izdots Lietuvā krievu valodā. AKKA/LAA skaidri pateica, ka šajā lietā neko palīdzēt nevar, jo nepārstāv autoru individuālās tiesības. Uz policiju iet nav jēgas - tur diezin vai vispār kāds sapratīs, par ko ir runa. Meklēt advokātu? Iespējamais guvums diezin vai segs iespējamos izdevumus. Braukt uz Lietuvu, mēģināt meklēt taisnību tur? Kāda jēga, ja pati Latvija šādos gadījumos uzvedas bailīgi un nospļaujas par savu pilsoņu interesēm?

Autortiesību jomā, kur pat tik mazā zemē kā mūsējā dažs pamanās gada laikā taisīt miljoniem vērtu apgrozījumu, jau gadiem ilgi galvenais analfabēts ir pats autors. Naiva ticība, ka jebkurš papīra gabaliņš ir līgums, ka darbu iespējams izdot tāpat vien bez jebkāda līguma, ir tikai daļa no šīs bezgalīgās labticības. Vajadzētu rīkot kursus, bet jomas speciālisti ir tādi, kas savu uzstāšanos labākajā gadījumā sāk ar juridiskiem terminiem, kuriem gan ir latviešu valodas galotnes, tomēr nevienam, izņemot viņus pašus, nav ne mazākās izpratnes, ko tas latviešu valodā nozīmē. Tas ir kā apburtais loks. Visi vārdos mīl autorus, rūpējas par viņiem, bet reāli sarosās vien tad, ja kāda starptautiska korporācija iebaksta Latvijai degunā - jūs uzvedaties kā sasodīti pirāti. Protams, brīžos, kad tiek skartas viņu intereses. Ne tad, kad pienāktos pavērt maciņus un maksāt kā Rietumos pieņemts, piemēram, par reprogrāfisko reproducēšanu ar iekārtām, kuras viņi aizgūtnēm ražo tieši šim mērķim savas peļņas vārdā.