Neiespējamā misija

Dāmas un kungi, pienācis laiks sākt dzīvot šogad. Vēlams tā, lai pēc nākamajām 360 dienām 31. decembra vakara uzrunas nevienam nešķistu tik salkanas, stulbas un kretīniskas, kā par 2017. gada beigu uzrunām tagad spriež sociālo tīklu aktīvisti. Nevar tikai saprast, vai daļai no viņiem Kučinskis un Vējonis riebjas principā, vai viņi paši, ja būtu dota iespēja, pateiktu ko labāk, vai varbūt šo spriedēju privātā dzīve tiešām ir nonākusi tik lielā pakaļā, kā tas tagad kā uz delnas izlikts viņu komentāros.

Viens no Krievijas kulta režisora Balabanova filmas Žmurki varoņiem teic, ka vienmēr jau esot tādi dīvaini ļautiņi, kas pat uz biljarda galda sūdu čupu atradīšot, kur izvārtīties. Reizēm domāju, ka tas nav parupjš māksliniecisks pārspīlējums, bet gan dzīves īstenība. Tā vien šķiet, ka noderīgi idioti šogad Latvijā kļūs par lielāku sērgu nekā Kremļa troļļi. Cilvēks ar labu izglītību, nebūt ne bezdarbnieks, izskatās, ka dzīvē pat kaut ko drusku sasniedzis, taču kā palaiž vaļā vaimanu dziesmu par mēslu bedri Latviju, tad tīri vai jābrīnās - ko tad šeit tā ciesties un mocīties? Varbūt vajag laisties prom, pirms Terēza Meja Angliju nav aizslēgusi un atslēgu nav nolauzusi.

Kas tad šogad ir tas, ko tomēr vajadzētu izdarīt? Tā, protams, ir mission impossible, bet varbūt tomēr atzīmējiet sev kalendārā 2018. gada 6. oktobri, kad notiks 13. Saeimas vēlēšanas. Tiem, kam viss ir tik briesmīgi slikti, iespējams, derētu kalendārā ierakstīt ļoti tieši - piecel savu pakaļu no dīvāna, vienreiz mūžā aizej nobalsot! Un tad paskatīsimies, kas no tā iznāks.

Tā vien šķiet, ka gandrīz puse balsstiesīgo vēlētāju nekad mūžā nav bijuši vēlēšanu iecirknī un nav redzējuši balsošanas biļetenus. 12. Seimu, to, kas mums tagad tik ļoti nepatīk, ievēlēja 58,85 procenti balsstiesīgo vēlētāju. 11. Saeimu, to, kuru ievēlēja pēc Zatlera atlaistās Saeimas - 59,45 procenti balsstiesīgo vēlētāju. Iznāk, ka vairāk nekā 40% Latvijas vēlētāju šajā desmitgadē taču ir bijis pie vienas vietas, ko ievēl Saeimā. Vai tiešām viņiem tagad ir jebkādas tiesības runāt par sliktu valdību, vājiem politiķiem un sabrukušo Latviju, kas nudien nav ne tik sabrukusi, ne tik nabadzīga, ne tizla.

Ja aiziet uz vēlēšanām 40% tautiešu ir mission impossible, tad vēl neiespējamāka misija acīmredzot ir iesaistīties sabiedriskās aktivitātēs. Partiju 13. Saeimas vēlēšanām dibināt tagad jau ir par vēlu. Likumā teikts: «Partijai, kas iesniedz kandidātu sarakstu Saeimas vēlēšanām, jābūt dibinātai ne vēlāk kā vienu gadu pirms Saeimas vēlēšanām, un tajā jābūt ne mazāk kā 500 biedriem.» Tomēr likums taču neliedz iespēju drebināt esošās partijas, nākt klajā ar dažādām iniciatīvām. Bet kur nu.

Paskatījos portālā manabalss.lv, kā tad veicas ar dažādām iniciatīvām. Paveras ļoti interesanta aina, ko derētu pakomentēt sabiedrības pētniekiem. Kā tik te nav! Par iniciatīvu slēgt tirdzniecības centrus un lielveikalus svētdienās parakstījušies 2310 cilvēki. Par darbu jauniešiem bez krievu valodas zināšanām - 6542, par agresīvo un potenciāli bīstamo suņu šķirņu kontroli - 444, par aizliegumu demonstrēt PSRS, Latvijas PSR un nacistiskās Vācijas simbolus 96. Lielā brēka par čekas maisu atvēršanu (visa sabiedrība gribot) vainagojusies ar 5315 parakstiem.

Jāatgādina, lai iniciatīvu varētu virzīt tālāk, vajag 10 000 balsu. Ātrumā pārskatot, atradu, ka tās savākuši tikai daži ierosinājumi: par nekustamā īpašuma nodokļa atcelšanu vienīgajam īpašumam - 27 847, par bilingvālās izglītības saglabāšanu - 13 225, par kopdzīves likuma pieņemšanu - 10 186, un par tautas vēlētu prezidentu - 10 600. Paskatoties uz skaitļiem, izriet, ka divvalodīgās izglītības jautājums cilvēkiem šķiet aktuālāks par tautas vēlētu valsts prezidentu, čekas maisiem, labā pagrieziena pie sarkanā luksofora signāla atļaušanu un ko tik vēl.

Latvieši, izrādās, nav spējīgi savākt pat vajadzīgo balsu daudzumu par mantojamu 2. pensiju līmeņa uzkrājumu. To taču piespiedu kārtā veido katrs Latvijas iedzīvotājs, kuram nudien nevajadzētu būt vienalga, kas notiek ar viņa naudu, mūžībā aizejot - par šo iniciatīvu nobalsojuši tikai 9678.

Tengiza Abuladzes filmā Grēku nožēlošana (kurš gan teiks, ka grēku nožēlošana nav pēdējo dienu aktualitāte?) kāda veca sieviņa pasaka burvīgu frāzi - kam gan vajadzīgs ceļš, ja tas neved uz templi? To pārfrāzējot - kam gan esam vajadzīgi mēs, ja necīnāmies paši par sevi?