Ilgais ceļš kāpās
Radošo personu statusa un profesionālo radošo organizāciju likums šo trešdien Saeimā tika pieņemts negaidītā vienprātībā ar 91 balsi par, nevienam deputātam neiebilstot vai neatturoties. Notikumiem ar laika putekļiem pārklājoties, drīz vien nevienam normālam cilvēkam vairs nebūs skaidrs, kas bija tas iemesls, kāpēc šo likumu nevarēja pieņemt no 2000. gadu sākuma, kālab vajadzēja rīkot teju vai asiņainas diskusijas un kašķus. Tā, it kā runa būtu par Zaķusalas karalistes veidošanu uz salas Rīgas centrā ārpus Latvijas jurisdikcijas. Taisnības labad – vēsturē jau arī nepaliks diskusijas. Tās lielākoties raisījās tiešraidē un internetā. Tīmeklī informācijas mūžs ir ļoti īss, un turklāt kaislības bangoja sociālajos tīklos, kas dzīvo līdz brīdim, kamēr kāds, tautas valodā runājot, «izrauj no sienas štepseli».
Radošie šajās diskusijās nereti lamāja politiķus, tomēr, apmēram piecus gadus strādājot brīvprātīgajā darba grupā, kas rūpējās par to, lai likumprojekts kļūtu par likumu, nereti nācās secināt, ka lielākie ienaidnieki radošajām personām ir pašas radošās personas. Visticamāk, likums tiktu pieņemts sen, ja nebūtu iekšējo ķīviņu, kašķu un arī kosmisku pretenziju pret valsti. Daļai deputātu un, ko tur liegties, arī vienai tautas daļai tas atgādināja liekēžu bariņu plūkšanos par neuzklāta mielasta izsapņoto cepešu bļodu. Tas noteikti nebija radošo vairākuma viedoklis, bet dažkārt kultūru pārstāvošie runātāji pārgarās sapulcēs uzstājās tik nesaprātīgi un savādi, ka aina šķita teju vai klīniska. Šī nudien ir līdz galam neatrisināta problēma - kā radošajiem komunicēt ar pārējo pasauli tā, lai 21. gadsimtā viņus saprastu.
Sava daļa vainas, protams, ir jāuzņemas arī iepriekšējo Saeimu deputātiem. Runāt par kultūru viņiem patika, bet darīts tās labā tika apmēram tāpat kā padomju laikā - pēc pārpalikumu principiem. Te nu gan jāņem vērā kapitālisma īpatnības - cīņa notiek arī par sīkām drupatām. Toreiz, kad likumprojekts tika noraidīts, daudziem nolaidās rokas. Nāca citas aktualitātes un lobiji. Šoreiz Saeimā netrūka konstruktīvu, saprotošu un labvēlīgi noskaņotu deputātu, kuri apzinātos - likums ir svarīgs. Arī viņu uzdotie neērtie jautājumi sarunās nereti bija tiešs spogulis tam, ko tautas kalpiem vaicā tauta. To vajadzēja noskaidrot. Kad atbildes tika saņemtas, tad arī fināla balsojums bija vairāk nekā pārliecinošs. Kaut nu tāda vienprātība būtu citos valstij nozīmīgos jautājumos.
Prieks arī par Kultūras ministrijas sapratni. Radošo personu statusa un profesionālo radošo organizāciju likums globālā mērogā nebūt nav akūtākais jautājums, pat ja runājam par kultūras nozari kopumā. Turklāt tas pēc būtības attiecas tikai uz vienu daļu no ministrijas pārstāvētā radošo cilvēku spektra, proti, uz individuāli strādājošiem māksliniekiem. Risināt šādu specifisku jautājumu iespējams vienīgi tad, ja mājās ir kārtība, skaidrība par rītdienu un pārliecība, ka tūlīt atkal nebūs jāstrādā ugunsdzēsēju režīmā, lai glābtu kaut ko svarīgu, kas var sabrukt, sagāzties, izbeigties vai neglābjami izgāzties, vai izlēmis streikot.
Domāju, ka Radošo savienību padomes sadarbība ar Kultūras ministriju, kas, protams, kā jau jebkura sadarbība mijās ar paisuma un bēguma viļņiem, var kalpot kā labs piemērs arī citām nelielām sabiedrības grupām, piemēram, sportistiem, lai kopīgi risinātu problēmas, kas nenoliedzami pastāv, bet kuras pārējā sabiedrība tās šauri specifiskās profesionalitātes dēļ īsti nesaprot. Un kāpēc gan kādam no malas tajās būtu jāiedziļinās? Katram pietiek savu problēmu, tāpēc svarīgi, lai sabiedrībā valdītu izpratne, iecietība un solidaritātes princips.
Svarīgākais, kas noticis, pieņemot likumu, nav fakts, ka beidzot ir radīts instruments, kas varēs palīdzēt kādam problēmās nonākušam māksliniekam, bet gan tas, ka Latvijas valsts likumdošanā ir atzinusi - līdzās ār-stiem, skolotājiem, veikala pārdevējiem Latvijā dzīvo arī radošas personas, bet līdzās interešu biedrībām, nevalstiskām organizācijām - radošās savienības, kuru darbība ir kaut kas ļoti specifisks, tomēr Latvijas pastāvēšanai svarīgs. Tas, protams, ir nedaudz savādi, ka valstij, kura atjaunota 1991. gadā, vajadzēja 26 gadus, lai to atzītu, tomēr šajā gadījumā svarīgs ir rezultāts, nevis ilgais ceļš kāpās. Kaut gan arī tas sniedz mums visiem daudz noderīgu atziņu. Padomājiet, cik daudz enerģijas un spēka ir patērēts reizumis tukšās debatēs? Tā noteikti nav labākā mūsu dzīves daļa.