Piektdiena, 19.aprīlis

redeem Fanija, Vēsma

arrow_right_alt Viedokļi

Seksuālās mobilitātes gads

Bērnudārziem uzdotā zēnu pārģērbšana par meitenēm un meiteņu pārģērbšana par zēniem patiešām ir vienīgais veids, kā radīt iespaidu par dzimstības pieaugumu Latvijā.

Blīkšķi un blākšķi Latvijā šogad skanēja (joprojām skan) visos stūros, un slikts tas Valda Dombrovska valdības ministrs, kura demisiju neviens nav pieprasījis, bet labklājības ministre Ilze Viņķele ir un paliek viena no galvenajām pretendentēm uz gada skandālista titulu. Paga, paga – skandālista vai skandālistes? Jā, tas ir vissvarīgākais jautājums, uz ko jāatbild, ņemot par pamatu Labklājības ministrijas izdoto instrukciju, ka vismaz bērnudārzos zēni turpmāk būs regulāri jāpārģērbj par meitenēm un meitenes – par zēniem. Lai nu kas jau ir piedzīvots Latvijā, nekā tāda gan iepriekš nav bijis, tāpēc saprotams bija gan vecāku sašutums, gan neatlaidība, ar kādu šo sašutumu savā labā mēģināja izmantot teju vai simt nez no kurienes iznirušas partijas un vēl visvisādas organizācijas, kā arī individuālie censoņi, kuri vēl tikai vāc starta kapitālu šādu organizāciju taisīšanai.

Ap instrukciju saceltais troksnis neliecina, ka visi trokšņotāji būtu izlasījuši, kas tajā rakstīts vai nu uz papīra, vai adresē http://www.lm.gov.lv/ upload/dzimumu_lidztiesiba/ %5B4024%5D_ lr_lm_gramata.pdf Labklājības ministrijas mājaslapā. Jāpaskaidro, ka instrukcija rakstīta ne tradicionāli birokrātiskā, bet piemēru valodā, uz kādu mūsu Labklājības ministrijas ierēdņi nemaz nebija spējīgi, tāpēc viņi izlīdzējās ar adaptētu tulkojumu no dāņu valodas. Izskatīsim piemēru, kā bērnudārzā jāreaģē, ja meitene, piemērā saukta par Rūtu, kādā kustību rotaļā «drīz vien tiek lejā otrā stieņa galā, turpretī daudzi zēni ir spiesti padoties pusceļā. «Malacis, Rihard!» saka Ēriks, bērnudārza audzinātājs.» Tā – tātad mazai meitenītei ir jāatņem viņas vārds un dzimums (Dievs vien zina, kas šeit svarīgāks), ja viņai ir izdevies aizrāpties vai aizrāpot kaut pusmetru tālāk nekā zēnam. Pēc I. Viņķeles un viņas dāņu uzraudžu – laikam taču sieviešu – uzskatiem neviena meitenīte nedrīkst fiziskajās nodarbībās pārspēt nevienu zēnu; un tiklīdz pārspēj, tā viņa vairs neesot meitene. Tā tomēr ir tik kliedzoša muļķība, ka I. Viņķelei un instrukcijas autoru kolektīvam bija jāsaprot, ko viņi dara. Ticamāk, ka viņu mērķis jau bija skandāls un vēl kaut kas, kas no skandāla izriet. Piemēram, novērst sabiedrības uzmanību no prasības rīkot referendumu par eiro ieviešanu. Cik akmenscieta ir un paliks V. Dombrovska valdība pret prasību rīkot referendumu attiecībā uz eiro, tik dedzīgi tā piekristu un nākamā gada budžetā atrastu naudu kaut trijiem referendumiem gan par gada skandālistu, gan par tā (nekatrā dzimtē!) uzrādīšanas gramatiskajām formām. Ja vismaz šīs valdības laikā neviena meitenīte nedrīkst pārspēt zēnu rāpošanā, tad vēl jo vairāk neviena ministre nedrīkst pārspēt ministru skandālu izraisīšanā, bet ja tomēr pārspēj, tad lai tauta lemj: «Vai 2012. gada lielāko skandālu izraisījis Ilzis Viņķelis?» Neapšaubāmi muļķīgi, bet toties mazāk kaitīgi nekā atņemt bērniem viņu vārdus un drēbes.

Valdība vilcina laiku, rēķinoties ar to, ka katra tās diena var izrādīties pēdējā diena, ko vairs nenoteiks vietējo varas grupējumu kašķi. Vienkārši valdība kādu dienu vairs nevarēs pārdot jaunas parādzīmes, lai iegūtu naudu veco parādu atmaksai. Proti, neatradīsies drosminieki aizdot valdībai, kas pārvalda tikai pati sevi, jo palikusi bez iedzīvotājiem. Uz kā rēķina tad tā atdos aizņēmumu pamatsummas ar visiem procentiem? Protams, uz nākamo aizņēmumu rēķina, bet cik ilgi nākamie aizdevēji izliksies nepamanām, ka aizdod naudu aizvien tukšākai teritorijai cerībā nopelnīt naudu ar nosacījumu, ka teritorijas adreses pārstāvji atradīs nākamos aizdevējus, kuri aizdos naudu aizvien tukšākai teritorijai cerībā nopelnīt naudu ar nosacījumu, ka teritorijas adreses pārstāvji atradīs nākamos aizdevējus utt.?

Nosauksim skaitļus, kas parāda, ka teritorijas iztukšošanās notiek daudz straujāk par parādu deldēšanu. Finanšu un kapitāla tirgus komisijas savāktie un saglabātie dati rāda, ka privātie parādi Latvijā patiešām ir sarukuši no 16,7 miljardiem latu 2008. gada oktobrī līdz 11,9 miljardiem ap šo laiku. Diemžēl 16,7 11,9 = 4,8 miljardi nav aprēķina beigas, jo Valsts kase apliecina, ka tajā pašā laikā pieaudzējusi valdības parādu no 1,5 miljardiem līdz 5,4 miljardiem latu un 4,8 + (1,5 5,4) = 0,9 miljardi vai varbūt knaps miljards. Tālāk jāielūkojas Centrālās statistikas pārvaldes publiskotajā iedzīvotāju uzskaitē, kuru gan pērn veiktā tautas skaitīšana, t.i., divu miljonu cilvēku faktiskā nesaskaitīšana, tā saārdījusi, ka iedzīvotāju skaita salīdzinājums 2008. un 2012. gada noteiktos mēnešos vairs nav pieejams. Palikuši orientieri, ka no 2008. gada līdz šā gada sākumam iedzīvotāju skaits sarucis no 2,19 līdz 2,04 miljoniem, signalizējot par to, cik lielas pūles būs jāveltī statistiķiem, lai pārrēķinu un pierēķinu rezultātā producētu ciparus, pēc kuriem valsts 2013. gadu sākšot kaut ar 2,004, kaut ar 2,0004 miljoniem iedzīvotāju. Pietiek ar to, ka miljards latu no parāda dzēsts ar 150 tūkstošiem (ar 150 tūkstošiem) Latvijas iedzīvotāju. Lai šādā veidā dzēstu visu 11,9 + 5,4 = 17,3 miljardu latu parādu, būtu nepieciešami 17,3 x 0,15 = 2,6 miljoni iedzīvotāju, cik daudz Latvijā sen vairs nav. Latvijai gan nebūtu jākļūst par eksotisku valsti bez valdības un privātajiem parādiem, tomēr reālai parāda mazināšanai ir nepieciešami nevis 2,6 miljoni iedzīvotāju, bet 2,6 miljoni nodarbināto, kaut atlikuši ir labi ja 0,6 miljoni. Šajā skaitā taču nevar ietilpināt valsts un pašvaldību ierēdņus, kas nerada nekādas kreditoriem atdodamas vērtības neatkarīgi no tā, cik lielas pūles veltītas, lai nesauktu ierēdņus par ierēdņiem.

Šādus elementārus aprēķinus Latvijas kreditori noteikti ir veikuši savai zināšanai, un tieši tāpēc viņi prasa no Latvijas valdības atskaites par to, ko valdība dara, lai iedzīvotāju skaitu vismaz stabilizētu. Prasītas un sniegtas tiek tikai atskaites jeb reemigrācijas un dzimstības veicināšanas plāni, kurus pildīt neviens netaisās tā vienkāršā iemesla dēļ, ka to izpilde maksā naudu, bet nauda vajadzīga veco parādu segšanai. Komplektā ar naudu kreditori ir gatavi pieņemt jebko, ko vien Latvijas valdība pati nosauc par valsts iedzīvotāju skaita palielināšanu tuvākā un tālākā nākotnē. Uz vietas šie plāni kalpo tikai apzinātai sabiedrības sašutuma provocēšanai. Jo muļķīgāki plāni, jo valdībai labāk. Publikas svilpienus tā uzdod par apliecinājumu, ka valdība esot izplānojusi kaut ko tik iespaidīgu, ko cilvēki nesaprotot un tāpēc baidoties. Kā iespējami izsmeļoši uzskaitīja I. Viņķele, šejienes izdzīvotāji taču esot «degradējoši, aplami, stulbi un tumsonīgi», jo «sakņojas ne tikai viduslaikos, bet arī padomju laikos». Tas tika pateikts sakarā ar bērnudārzu audzēkņu pārsaukšanas un piespiedu pārģērbšanas instrukciju (internetā sk. adresi http://www.tvnet.lv/ zinas/viedokli/437412 vinkele_ta_ir_tumsoniba), kas it kā nav tieši ietilpināta dzimstības veicināšanas plānos, bet tādi sīkumi nav pamanāmi no Briseles, Frankfurtes vai Vašingtonas, kur tiek izlemts, vai palaist Latviju pa vēl vienu naudas aizņemšanās apli. Tur pietiek ar ziņu, ka, jā – Latvijas valdība pieņēmusi kaut kādus lēmumus attiecībā uz bērniem, kas it kā varētu nozīmēt kaut kādu reālu darbību, ja jau sabiedrība uz to reaģē.

I. Viņķeles šā gada aktīvā ir arī publikas reakcija uz viņa nodomu maksāt cilvēkiem pabalstus, lai viņi pārceltos vienalga kur, bet Latvijas robežās. Pret to iebrēcās mazāko pašvaldību vadītāji, jo uztvēra draudus zaudēt iztikas līdzekļus, kad pāris gadu laikā būs palikuši vienīgie savu pašvaldību teritorijā ne metaforiskā, bet burtiskā nozīmē. Vai tik valsts tā nemeklē ieganstu, lai pārtrauktu dotēt viņu algas? Pēc tam viņi tika pielabināti ar paskaidrojumu, ka valsts apmaksāšot tikai pārdesmit cilvēku pārcelšanos gadā jeb darīs kaut ko tikai tādēļ, lai varētu atskaitīties kreditoriem, ka dara kaut ko.

Īstā jēga pašvaldību izprovocēšanai uz brēkšanu ir tā, ka pēc dažām dienām likums atļaus pašvaldībām daudzkāršot mājokļa nodokļa likmi, kā Neatkarīgā brīdināja 11. oktobra publikācijā Finanšu ministrija izskaidro mājokļa nodokļa piecpadsmitkāršošanu. Nākamais Finanšu ministrijas skaidrojums atklāja likuma grozīšanas jēgu kā valsts iespēju valdībai atkratīties no atbildības par iedzīvotāju mukšanu no konkrētu pašvaldību teritorijas. Proti, līdz ar 2013. gadu būšot tā, ka gudrās pašvaldības likmi necels, ko likums tiešām ļauj tāpat kā likmes celšanu, un tādējādi sev piesaistīs iedzīvotājus no dumjajām pašvaldībām, kas likmi cels. Bet ko tad, ja gudrās pašvaldības sadomās konvertēt gudrību naudā, t.i., uzlikt kārtīgu nodokli savā teritorijā ievilinātajiem iedzīvotājiem? Vai tiešām Latvijas iedzīvotājiem būs jālīdzinās gliemežiem, kuri nepārtraukti kustas pāri pašvaldību robežām, nesot līdzi savas mājas? Jā, Finanšu ministrija atzina, ka problēmas te varētu būt, tāpēc teicās jau izsūtījusi pašvaldībām ieteikumu noteikt mājokļa nodokļa likmi ne vienam, bet uzreiz pāris gadiem: tātad būsim kā gliemeži, kuriem vismaz pārziemot atļaus vienā un tajā pašā vietā.

Bērnišķīgi, bet Latvijas valsts pārvaldes aparāts cer paildzināt savu saglabāšanos vēl par pāris gadiem ar to, ka cilvēku kustība pāri pašvaldību robežām ļaus katrai pašvaldībai uzrādīt lielāku iedzīvotāju skaitu (uzreiz uzskaitīt ieradušos, bet

tikai pēc vairākiem gadiem – projām devušos, kā tas tagad notiek ar izceļotājiem uz ārzemēm), kuru summa uz formāli autentisku dokumentu pamata tiks iesniegta aizdevējiem kā valdības demogrāfiskās politikas rezultāts. Lai cik nopietna un – galvenais – klusa cilvēka tēlu kopj finanšu ministrs Andris Vilks, viņa ieguldījums Latvijas iedzīvotāju skaita palielināšanā uz teritoriālās mobilitātes rēķina ir tieši tāds pats kā skandālistei I. Viņķelei ar bērnu dzimumu jeb seksuālo mobilitāti. Viņas instrukcija par bērnudārzu audzēkņu pārģērbšanu un pārsaukšanu paredz tādu «audzinātāju Ēriku», kurš nosauc Rūtu par Rihardu tāpēc, ka – tā rakstīts instrukcijā – «viņš acīmredzot nezina, kā Rūtu sauc». Tiešām – audzinātājs bērnudārzā neatšķir piecgadīgu meiteni no zēna!? Vispār neatšķir, vai tad neatšķir zēnu no meitenes, kad zēns Kārlis ir piespiests uzvilkt «sārtās bikses un puķaino džemperi», ko instrukcija nosaka par meitenes uniformu? Ja bērnudārzu darbinieki tiks piespiesti uzdoties par tādiem idiotiem (tā pazemot sevi bērnu klātbūtnē), tad pašsaprotami, ka par savu audzēkņu skaitu viņi uzrādīs divreiz lielāko audzēkņu vārdu skaitu, kad katram audzēknim būs gan zēna, gan meitenes vārds. Šādi pierakstījumi jau tagad ir bērnudārzu, bērnunamu un skolu pastāvēšanas finanšu pamats, tikai šo iestāžu darbinieki, I. Viņķeles vērtējumā, esot tik «stulbi un tumsonīgi», ka patiešām no padomju laikiem mantotu aizspriedumu un baiļu dēļ neuzdrošinās padarīt par visu atskaišu normu audzēkņu skaita dubultošanu un tālāk daudzkāršošanu, kad nākamā instrukcija liks apsaukāt bērnus arī sunīšu un kaķīšu vārdos.