Aizejošo gadu atcerēsimies gandrīz tāpat, kā kādreiz dzejoja Valdis Grēviņš: «Un kas par to, ka nāca briesmas, / Ka klāt bij sausums, posts un bads,– / Vēl tagad atmirdz tūkstoš dziesmās / Tas trakais oligarhu gads.»
Par 2011. gadu Latvijai pienākas ļoti augsta, ja ne pati pirmā vieta visā bijušās Padomju Savienības informatīvajā telpā pēc oligarhu piesaukšanas reižu skaita uz 1000 iedzīvotājiem vai vienu kvadrātkilometru. Saturiskā ziņā mūsu sasniegumi tomēr pieticīgāki. Tos varētu dēvēt par krievu modes pielāgošanu Baltijas klimatam.
Atbildot uz oligarhu izvirzīšanos par vietējās masu kultūras 2011. gada zīmolu, Neatkarīgā 8. jūnijā un 3. augustā pastāstīja, no kurienes un kādā veidā šis vārds līdz mums atceļojis cauri gadu tūkstošiem. Šoreiz pievērsīsimies personām un apstākļiem, kas padarīja šo vārdu par mūsu ikdienas sastāvdaļu. Krievijā par to ir veikti tik solīdi pētījumi, ka tos var droši izmantot par atskaites punktu, lai izprastu situāciju arī Latvijā. Pētījumi parāda, ka nākamā gada sākumā paies piecpadsmit gadi, kopš oligarhija tika padarīta par lamu vārdu masu politiskajā žargonā. Tātad bija sācies 1998. gads, un toreizējam Krievijas vicepremjeram Borisam Ņemcovam nācies padomāt, ko labu viņš paveicis pirmajā gadā šajā amatā. Varbūt vēlāk uzzināsim vēl precīzāk, vai tā bija viņa paša vai kāda viņa padomnieka ideja, bet publiski viņš nāca klajā ar atklāsmi, ka 1997. gads viņam pagājis, sūri grūti cīnoties ar oligarhiem. Teiktais bijis formulēts tā, lai vismaz zinātāji tur pamanītu norādi uz gadījumu 1997. gada vasarā, kad B. Ņemcovs patiešām izjaucis kāda biznesa grupējuma shēmu, kā nokampt lielu daļu no telekomunikāciju biznesa Krievijā. Grupējuma locekļi apvainojušies un likuši sev piederošajās avīzēs uzrakstīt, ka B. Ņemcovs ir tāds pats oligarhs kā viņi, piedevām vēl babņiks un kas tik vēl ne. B. Ņemcovs tūlīt piekritis, ka viņš tiešām nav ne šis un ne tas, ko varētu saukt par oligarhu. Viņa taisnošanās (p)ar to, kā viņam nav, deva pamatu definīcijai, kam jābūt vienās rokās, lai īpašnieks būtu oligarhs: 1) raktuvēm un/vai fabrikai, 2) bankai, 3) avīzei un/vai televīzijai. Definīcija uzreiz ieguva lielu atsaucību, un tās nospiedumi joprojām ir manāmi masu apziņā. Tomēr pēc Mihaila Hodorkovska ietupināšanas jaunā definīcija vēsta, ka oligarhs Krievijā ir tas, kuram 1) skapī karājas drošības dienesta virsnieka mundieris, 2) ir amats valsts prezidenta vai premjera kancelejā un 3) piešķirta vieta kādā no Krievijas valsts lieluzņēmumu padomēm. No vecās oligarha definīcijas, t.i., no pašiem vecajiem oligarhiem pie jaunajiem oligarhiem ir pārceļojušas avīzes, kurām slavēt Krievijas prezidentu un premjeru neuzdod valsts iestādes, bet to īpašnieks pēc savas brīvas gribas. Tādējādi krievi pēc neliela eksperimenta ar gaišā kapitālisma celtniecību ir oligarha/oligarhijas izpratnē atgriezušies pie savām saknēm, kur viņi bija komfortabli pavadījuši simtiem gadu. Proti, jau ļoti, ļoti sen, kad līdz viņiem bija nonācis vārds «oliharhs» un radusies vajadzība šo vārdu izskaidrot, tika izmantots krievu vārds veļmoža – tātad augstmanis, lai kā viņš būtu augstu ticis: vai vietu galmā mantojis vai pircis, vai izkarojis kaujas laukos vai mīlas frontē ar caru/carieni.
Atvēlot B. Ņemcovam izšķirošo lomu, lai rastos vilnis, kas šogad apšļāca Latviju, nebūtu pareizi domāt, ka viņš darbojies viens pats un tukšā vietā. 1996. gada beigās pēcpadomju Krievijas valsts iekārtu par oligarhiju ir nosaucis vēsturnieks, literāts un pretpadomju kustības līderis Aleksandrs Solžeņicins (1918–2008). Padomju režīma gāšana Krievijā deva «oligarhijas» vārdam divējādu lietojumu pagājušā gadsimta 90. gadu pirmajā pusē. Negatīvā nozīmē to attiecināja uz gāzto režīmu. Pozitīvā nozīmē to par sevi paši teica vai iniciēja šāda apzīmējuma lietošanu daži no tiem, kuri tādējādi lielījās ar augstmaņu vietām cara Borisa galmā, t.i., ar ietekmi uz Krievijas prezidentu Borisu Jeļcinu. Iepriekš komunistiskajā propagandā oligarhija ir figurējusi tikai vārdu savienojumā «finanšu oligarhija», jo tādu bija lietojis padomju valsts dibinātājs Ļeņins. Jēdzienu viņš nebija izgudrojis, bet pārņēmis no Rietumeiropas sociāldemokrātu publicistikas. Padomju laikā lietot vārdu «oligarhija» drīkstēja speciālisti, kas nodarbojās ar antīko un renesanses tekstu izdošanu un komentēšanu.
Gadus piecus pēc B. Ņemcova atklāsmēm Krievijā tās tika lokalizētas Latvijā un tieši Neatkarīgās 2001. gada 26. februāra intervijā ar tobrīd jau ekspremjeru Guntaru Krastu. Publikācija Privatizācijas rezultāts – oligarhija sākas ar bēdīgu atziņu, ka «privatizācija nav vairojusi konkurētspēju» utt. «Latvijā izveidojies ļoti šaurs īpašnieku slānis, ko mēs saucam par oligarhiju.» Ļoti, ļoti garās intervijas nobeigumā G. Krasts nonāca līdz pat Latīņamerikai, kur viņš saskatīja «Latvijai vistuvāko līdzību». Šī līdzība mācīja, ka «valsts attīstība oligarhisko grupu darbības dēļ var tikt apstādināta uz daudziem gadiem vai pat gadu desmitiem», taču G. Krasts centās sarunu noslēgt optimistiski – «tomēr mūsu ģeopolitiskajā situācijā tas diezin vai būtu iespējams». No šodienas skatpunkta atklājas, ka ir gan iespējams!
G. Krasts un viņa lasītāji saistībā ar Latīņameriku var pilnīgi pamatoti atzīmēt, ka oligarhijas kundzību tur realizēja ne jau paši oligarhi – padomju propagandas zīmējumos tēloti kā taukos ieauguši latifundisti, bet ļoti asinskāri ģenerāļi. Tādi «mūsu ģeopolitiskajā situācijā» patiešām nekur nerēgojas, bet nupat taču Lato Lapsa ar grāmatu Cits ķēķis (tās būtība – arī 8. novembra intervijā Neatkarīgajai) ir lieliski parādījis, ka bandītiskās un publiskās varas saaugšanai nekāds šķērslis nav formāli nevainojamā demokrātija. Tieši tās atmešana bandītus traucētu visvairāk, jo «mūsu ģeopolitiskajā situācijā» izraisītu skandālu, tāpēc viņi ir kļuvuši par visuzticamākajiem demokrātijas sargiem. Izrādās, ka mēs esam dreifējuši aiz Krievijas un paši to pat nemanījuši, jo būtībā viens un tas pats process noticis aiz dažādām dekorācijām.
Kā cerība vai vismaz cerībiņa šajā situācijā kalpo nostāsts par masku pieaugšanu pie sejas. Tātad saglabāsim demokrātiju par katru cenu, un bandīti, spēlēdami demokrātus, par tādiem tiešām kļūs ja ne šajā (mūsu), tad nezin kurā nākamajā paaudzē. Ja tik ilga gaidīšana neapmierina, tad paaudžu vietā tiek likti Saeimas sasaukumi. Tagad notiek tā, ka katru vēlēšanu rezultātu bezjēdzība un bezcerība kļūst skaidra ja ne 2–3 dienu, tad 2–3 nedēļu laikā pēc (ār)kārtējām vēlēšanām, bet tieši tāpēc parādās cerība, ka nākamā Saeima gan būs labu labā, jo esošās Saeimas deputāti taču sašmucēsies tā, lai par viņiem vairs nebalsotu neviens, neviens, neviens. Caurmēra vēlētājs pēc definīcijas nesaprot, ka Saeimas darbība nav atkarīga no tajā ievēlēto cilvēku uzvārdiem, jo, tiklīdz viņš to saprot, tā viņš uz vēlēšanām vairs neiet.
Precīzāk sakot, visu laiku ir jāatrod paņēmieni, kā nodrošināt cilvēku piedalīšanos vēlēšanās par spīti tam, ka pēc pāris balsošanas reizēm neviens daudzmaz normāls cilvēks nevar iebilst kaut vai tādam apgalvojumam, ka «balsošanas brīdī mana vienlīdzība iekrīt urnā līdz ar manu vēlēšanu biļetenu: šīs lietas pazūd vienlaicīgi». Te darbojas citātu kaskāde – citēts citāts Roberta Mihelsa (1876–1936) grāmatā Partijiskuma socioloģija (1911. un 1925., latviski 2004.), kas kalpo arī par šādu domu graudi vāceli. No tās šeit paņemts franču katoļu publicista Luija Vojo (1813–1883) apstiprinājums Žana Žaka Ruso (1712–1778) paredzējumam, ka vēlēšanas principā nav demokrātijas realizācijas mehānisms, jo «ja tauta, kas vienīgā ir suverēna, uztic sevi saviem pārstāvjiem, tad tautas suverenitāte vispār beidz pastāvēt». Dažus gadus pēc viņa nāves franči sarīkoja ne šādu tādu, bet bieži par Lielo sauktu revolūciju it kā tieši tāpēc, lai praksē pierādītu sava tautieša vārdu pareizību. Revolūcijas gaitā par diktatoru kļuvušais Robespjērs šos Ruso vārdus apliecinājis tādā veidā, ka nošķīris sevi kā «tautas pilnvaroto, kam tauta nodod visu varu» no «tautas pārstāvja, kura esamībai nav nekāda attaisnojuma», tāpēc tiem jācērt galvas nost, līdz kādā jaukā 1794. gada jūlija dienā viņš pats tika padarīts par deputātu, t.i., giljotinēts.
Franču pasākuma lielumu nosaka fakts, ka tā aizsāktā demokrātija nu jau ir noturējusies ilgāk nekā divi iepriekšējie aizsākumi dažās Senās Grieķijas un renesanses Itālijas pilsētās un vismaz nomināli ir pasludināta pasaules lielākajā daļā. Uz visu šo periodu attiecas R. Mihelsa vārdi, ka «pārstāvniecības sistēmai veltītā kritika kļūst aizvien aktuālāka, jo politiskā dzīve dienu no dienas iegūst aizvien komplicētākas formas un aizvien vairāk par absurdu padara prasību, lai masa savā kopumā tiktu «pārstāvēta» visās diferencētās modernās politiskās un saimnieciskās dzīves problēmu mirādēs». Tā – bet kas tad īstenībā risina šīs problēmas? Citiem vārdiem sakot, kam pieder vara demokrātiskā iekārtā, ja tā tomēr nepieder tautai vēlētāju kopuma nozīmē. R. Mihelsa mūža darbs bija pierādīt, ka tā ir oligarhija. Viņš ir devis «oligarhisko tendenču dzelzs likumu»: «Organizācija ir māte ievēlēto kundzībai par vēlētājiem. Oligarhiju dzimšana no demokrātijas daudzveidīgo formu klēpja ir organiska, tā, tātad, ir tendence, kurai ar nepieciešamību ir pakļauta jebkura organizācija.» Turpat par absolūtu neizbēgamību tiek pasludināta «stabilas un nenomaināmas vadoņu grupas rašanās». Šīs grupas definīcija un krāšņie piemēri par vadošus amatus ieņēmušu cilvēku uzvedību, kādus savācis R. Mihelss, izvirza jautājumu, vai tā nav tā pati birokrātija, kuras varu 19./20. gadsimtā un līdz šai baltai dienai ir postulējis R. Mihelsa skolotājs un draugs Makss Vēbers (sk. 3. augusta Neatkarīgo). Atbilde ir tāda, ka birokrāta varu pamato likums un likumdevējs, bet oligarha varu – vēlētājs, kurš ievēlēto spēj ietekmēt tikpat maz, cik maz birokrātu ietekmē likuma burti grāmatā/datorā, valdnieks un/vai oligarhs tālumā un Dievs augstībā.
Norāde uz R. Mihelsu palīdz beidzot tomēr saprast, ko īsti ievēlē vēlētājs un/vai kāpēc viņš vispār vēlē, labi zinot, ka neviens kandidāts nav tas, par ko uzdodas. Vēlētājs arī vēlē kaut ko citu, nekā rakstīts vēlēšanu biļetenā, un domā nebūt ne to, ko kandidāts gribētu. Vēlētājs ievēlē grēkāzi! Politiskā atbildība nebūt nav tāda bezatbildība, kā sevi drošina kandidāti un ļoti raiba kompānija, kas izmanto vēlēšanās uzvarējušo kandidātu uzvārdus un partiju solījumu vārdus kā attaisnojumu jebkam, ko viņi (ne)dara. Tiesības attaisnot pilnīgi jebko ar tautas=vēlētāju gribu simbolizē abpusgriezīgs zobens vai jebkāds briesmu rīks, jo piesavināties šīs tiesības var jebkurš. Tieši to jau nozīmē pēdējo divu Saeimu sastāvu kopīgās pūles pasludināt par Latvijā pilnīgi un galīgi atceltu nāves sodu, ka viņi sajūt šādu zobenu, sēra smaku utt., utt. Šajā gadījumā oligarhijas jēdziens R. Mihelsa stilā ir kā kulaks uz acs. Tieši šāda veida vienošanās rada mazskaitlīgu grupiņu varu pār masām. Konkrētais gadījums ir oligarhu savstarpējais solījums (krievu valoda šādiem solījumiem dod speciālu apzīmējumu krugovaja poruka) neizmantot savas varas un pat ne dzīvības glābšanai tādu paņēmienu, ka viens no viņējiem un konkrēti Valsts prezidents izsludina kara stāvokli uz pāris stundām tāpēc, lai formāli likumīgi sodītu ar nāvi kādu(s) citu(s) no viņu vidus, bet pārējie pa to laiku ja ne pārdala varu, tad aizmūk. No šīs pašas sērijas nāk priekšlikums noteikt neaizskaramību ne tikai cilvēku dzīvībām, bet arī latviešu valodai un kam tur vēl. Slīcēju tiesības kārpīties, protams, ir svētas, bet nekādas ilūzijas ar tām nesaistās. Pietiks ar vieglu mājienu – mājienu pat ne ar tanka stobru uz Saeimas un valdības, uz Valsts prezidenta un Satversmes tiesas pusi, lai institūcijas klupdamas krizdamas sacenstos par tiesībām novākt prettautiskos demokrātijas ierobežojumus.
Kopš ievērojamais jurists Andris Grūtups ir izdevis grāmatu Ešafots (2007), nav vairs nekādu problēmu veikt nāves sodu(s) publiski, jo iepriekšējā, Rīgā notikusī publiskā pakāršana tur ir aprakstīta tik sīki un smalki, ka noder par instrukciju karātavu koku sanaglošanai un striķu izvēlei. Tas viss, protams, cēla mērķa vārdā, ja ar dažu cilvēku sodīšanu varētu vai nu novērst pūļa vardarbību vai pasargāt pūli no daudz plašākas vardarbības. To pats grāmatas autors nezina, kas viņa grāmata galu galā izrādīsies – vai tiešām instrukcija vai provokācija, vai (pēdējais?) brīdinājums, kas tagad nu gan ir ņemts vērā. Kad oligarhi beidzot saprata, ko A. Grūtups viņiem saka, Latvijā sākās liela rosība: oligarhi apsaukāja viens otru par oligarhiem un meistarīgi diskreditēja ne tik daudz oligarhiju un konkrētus cilvēkus, cik cīņu pret oligarhiem. Ar to jāapsveic oligarhi kā sociālā loma, bet ne cilvēki, kuri uzņēmušies šo lomu spēlēt. Vēsture mudž ar nepatikšanu piemēriem, kas gāzušās pār cilvēkiem, kuru piederība oligarhijai bija neatraujama no viņu amatiem un īpašumiem, no viņu politiskās, nacionālās vai ģimeniskās piederības.
