Konkurences padomes priekšsēdētāja Ieva Jaunzeme, kas nule atkal apstiprināta amatā, varēja nonākt grēkāža lomā par to, ka piecus gadus pildījusi vairāku Latvijas valdību uzdevumu veicināt cenu pieaugumu par jebkuru cenu.
I. Jaunzeme kādu laiku kļuva par mērvienību, ar kuras palīdzību politiskie grupējumi mēģināja salīdzināt savas varas garumu, plašumu vai svaru. Kaut vai tādā veidā tika ierosināta publiska domu apmaiņa par iestādi, kas savulaik tika izveidota tāpēc, ka visās civilizētās valstīs un noteikti ES valstīs tādas ir. Bet kam Latvijā kļūtu sliktāk, ja šādas iestādes te nebūtu?
Neatkarīgajā 24. janvārī jau tika pieminēts gadījums ar izdevniecību Lielvārds, ko Konkurences padome sodīja ar naudas sodu par to, ka ražotājs mēģināja ierobežot grāmattirgotāju uzcenojumus šīs izdevniecības produkcijai. "Tas ir šausmīgs konkurences likumu pārkāpums. Ražotājam nav tiesību iejaukties tirgotāja stratēģijā," tad sludināja I. Jaunzeme.
Iztirzājot šo gadījumu, ir jādistancējas no visa, kas attiecas nevis vispār uz grāmatu izdošanu tāpat kā uz jebkurām precēm, bet gan īpaši uz mācību grāmatu izdošanu. Ciktāl Konkurences padome lēma par mācību grāmatām, ar kuru izdošanu Lielvārds arī nodarbojas, tiktāl I. Jaunzeme ir iemaldījusies svešā teritorijā, kurai vajadzēja atrasties Sabiedrisko pakalpojumu regulatora pārziņā. Nepareiza kompetenču sadale starp divām Ekonomikas ministrijas pažobelēs esošām iestādēm lieku reizi apliecina, cik greiza ir valsts pārvalde kopumā. EM un visi citi ierēdņi izliekas nesaprotam, ka konkurence starp divām valsts atļautām mācību grāmatām ar vienu un to pašu mācību programmas sadaļu ir tikai fikcija. Jā, jebkura grāmata ir grāmata, bet nesalīdzināmi dažādas ir ražošanas un pārdošanas izmaksas, no vienas puses, grāmatām, kuras tiek laistas klajā 1000 eksemplāros ar cerību izpārdot lielāko daļu šīs tirāžas turpmāko 10 gadu laikā, un, no otras puses, grāmatām, kurām ir nodrošināts 10–20 tūkstošu eksemplāru noiets pāris nedēļu laikā ar pamatotu cerību šādu pašu grāmatu tikpat veiksmīgi izdot uz nākamā gada 1. septembri. Pirmais iespaids ir tāds, ka par mācību grāmatām Latvijas iedzīvotāji pārmaksā reizes desmit, bet tālāk tā būtu regulatora kompetence pārbaudīt izdevēju informāciju par viņu ražošanas izdevumiem un apžēlot viņus, nosakot mācību grāmatu cenu ne desmit, bet tikai piecas vai astoņas reizes zemāku. Atliek vien cerība uz ekonomisko krīzi, ka tā piespiedīs regulatoru pārtraukt savu bezdarbību, kuras dēļ skolas grāmatu cenas nodara ģimenēm ar bērniem lielākus zaudējumus, nekā tagad draud nodarīt Ministru prezidents Valdis Dombrovskis, personificējot ideju par bērnu uzturēšanas pabalst(iņ)u atņemšanu. Tikpat labi būtu, ja ekonomiskā krīze beidzot tomēr pārtrauktu Konkurences padomes darbošanos I. Jaunzemes stilā. Viņas domu pērle, ka "ražotājam nav tiesību iejaukties tirgotāja stratēģijā" ir pamats, kāpēc cenas veikalos pārsniedz ražotāju cenas par 1000% un vairāk.
Īstenībā ir jābūt pavisam otrādi – tirgotājiem ir jāatņem tiesības iejaukties ražotāju stratēģijā, kad tie nosaka savu preču realizācijas cenas. Veikali un veikalu tīkli pēc būtības ir tas pats, kas Latvenergo tīkli, pa kuriem tagad vismaz daļa patērētāju drīkst saņemt kaut Ugunszemē nopirktu elektrisko strāvu, ja turienes ražotājs to pārdot lētāk nekā Latvenergo. Protams, tirgotājiem par savu pakalpojumu pienākas atlīdzība, par kuru ražotāji un tirgotāji vienotos bez valsts iestāžu iejaukšanās. I. Jaunzeme gan ir tik vēlīga, ka atļauj Lielvārdam un visiem citiem ražotājiem atvērt savus veikalus un tur tirgot savas preces par jebkuru cenu, kas atgādina cerību sasniegt īstu konkurenci elektrības tirgū tādējādi, ka tiktu uzbūvēti divi, bet labāk pieci dažādi elektropārvades un sadales tīkli, kas visi nonāktu līdz patērētāja namdurvīm un ļautu viņam nupat kā pieslēgties pie viena tīkla, bet pēc pusstundas – pie cita, kas pa to laiku piedāvājis zemāku elektrības cenu. Konkurence tā, protams, būtu – bet kādā cenu līmenī? Vai tas nebūtu desmitreiz augstāks nekā pašlaik?
Lietas būtība ir tā, ka konkurence starp ražotājiem pēc savas dabas ir daudz plašāka nekā starp tirgotājiem, kur attiecībā uz katru patērētāju tā sarūk līdz 2–3 veikalu konkurencei: vienā gadījumā tie ir veikali, kuros var iegriezties strādājošs cilvēks pa ceļam starp darbu un mājām, citā gadījumā tie ir tuvākās apkaimes veikali pilsētas bezdarbniekam, kuros viņš var meklēt lētākās grūbas, bet trešajā gadījumā tie ir divi lauciniekam tuvākajā ciematiņā vēl atlikušie veikaliņi. Jebkurā gadījumā tirgotāji atrodas tik ērtā kartelizācijas situācijā, ka augstu cenu uzturēšana no cilvēkiem prasa tikai veselo saprātu, nevis ar asinīm parakstītas vienošanās, uz kādām cer I. Jaunzeme, dodoties kratīt uzņēmumu birojus.
Ražotāju konkurence jebkurā gadījumā ir gandrīz nepārskatāma un nenovēršama. Piesauksim, piemēram, sviestu, kura cena par 200 g iepakojumu nupat kā pārsniedza psiholoģiski zīmīgo latu. Latvijas nodokļu maksātājiem nav jāfinansē iestāde, kas sola nepieļaut, ka 5–6 Latvijas sviesta ražotāji izveido karteli un nosaka cenu starp 1,5 un 2,5 latiem par šo pašu iepakojumu, jo tas būtu bezjēdzīgi – kā tad viņi konkurēs ar Lietuvas sviestu utt.? Vēl vairāk: mūsu sviesta ražotājiem ir jākonkurē ne vien ar citurienes sviesta ražotājiem, bet arī ar margarīna, majonēzes un galu galā ar banānu ražotājiem, jo vajadzīgo uzturvielu daudzumu un sastāvu taču var savākt arī citā veidā.
Diemžēl nav tā, ka brīvā tirgus cenas varētu pazemināt līdzīgi mācību grāmatu cenām, ja regulators Latvijā beidzot tomēr sāktu pildīt savus pienākumus. Cenu līmeņa noturēšanas subjektīvā puse tad būtu tirgotāju stratēģija likt veikalu plauktos nevis būtībā svešu mantu, par kuru viņi solījuši norēķināties ar ražotāju nezināmā nākotnē, bet pašu nopirktas preces, pār kuru cenām ražotāju vara zūd; banānu gadījumā pat neizbēgami, ka cilvēki kaut kur Ekvadorā nelauzītu galvas par to, cik jāmaksā viņu precei Latvijas latos vai Mongolijas tugrikos. Cenu objektīvā puse ir ražošanas izmaksas, kuru ignorēšana kara komunisma, cilvēcīgā sociālisma u.c. variantos ir pierādījusi, ka tad augstas preču cenas pazūd kopā ar pašām precēm. Tomēr ražotāju konkurences atļaušana būtu daudz reālāks ceļš uz patērētājiem labvēlīgu situāciju, nekā to nodrošina Konkurences padome ar I. Jaunzemi vai bez viņas.
Konkurences padome un vesels blāķis līdzīgu iestāžu nav nekādi pašdarbnieku un dīvaiņu pulciņi, kas dara visu iespējamo augstu cenu uzturēšanai Latvijā, lai ieriebtu citiem un arī sev; un pat par korupciju tiešā veidā te nav runa. Latvijas valsts ierēdņi tādējādi realizē kopš pašas valsts atjaunošanas izvēlētu stratēģiju, kā varot piesaistīt valstij naudu. Proti, piesaistīt ar privilēģijām tirdzniecībai un vēl arī bankām, kuras varētu uzskatīt par specializētām naudas tirdzniecības iestādēm. Visas runas par valsts vienmērīgo, sabalansēto, izlīdzināto attīstību vienmēr ir atstātas tikai Nacionālās attīstības plānam un vēl tūkstotim līdzīgu daiļdarbu, bet reāli visi taču saprot, ka reāls devums ir tas, kas atņemts kādam citam. Savukārt 99% Latvijas iedzīvotāju varbūt vēl šodien piekristu mehanizatoriem – ne pārāk sen tādi bija gan Latvijas Ministru prezidents, gan finanšu ministrs, kuri svētā vientiesībā domāja, ka vairāk naudas vienmēr ir labāk nekā mazāk naudas: lai tik tā nauda ienāk Latvijā, tad tā te grozīsies un gan jau mēs kaut kad un kaut kā izdomāsim, ko ar šo naudu iesākt. Uz šādas naudas rēķina par miljonāru kļuvušais Edgars Šīns kādreiz bija vienīgais disidents, kurš atļāvās publiski teikt, ka naudas apgrozība beidzas ar to, ka tā "tiek izčurāta pie lielveikaliem" (burtiski tā teica). Daudzi citi izmantoja šo naudu, pat nekļūstot par miljonāriem. Skolotāji, piemēram, deva pa labi un pa kreisi absolventu diplomus jauniešiem, kuru zināšanas matemātikā beidzas ar 3.–4. klases aritmētiku. Iedresēt tādus lielveikalu kasieru un krāvēju darbam izrādījās iespējams. Atlika vien gādāt, lai tiktu atvērti aizvien jauni lielveikali, solot bodniekiem, ka cenas Latvijā varēšot celt bezgalīgi. Konkurences padome ir rūpējusies, lai šāds solījums kādus gadiņus izklausītos ticams vismaz tiem, kuri gribēja tam ticēt.