Ekonomiskā krīze Latvijā piepildīs Kārļa Marksa pravietojumus viņa grāmatas Kapitāls 1. sējuma 24. nodaļā Tā saucamā sākotnējā uzkrāšana.
Ai, kā mums visiem gribētos, lai kapitāla sākotnējā uzkrāšana jau būtu notikusi! Tad taču atliktu tikai griezties "burvju lokā", kā to nosauca K. Markss (pirmajā rindkopā jau norādītajā Kapitāla nodaļā, kas grāmatas pēdējos latviešu izdevumos 1973. un 2010. gadā atrodas vienā un tajā pašā 580. lpp.), kurā "kapitāla uzkrāšanas priekšnoteikums ir virsvērtība, virsvērtības priekšnoteikums – kapitālistiskā ražošana un šīs pēdējās priekšnoteikums – lielas kapitāla un darbaspēka masas preču ražotāju rokās". Jau vairākus simtus gadu šis loks griežas ar tādu kopprodukta pieaugumu visas pasaules mērogā, ka arī Latvijai uz šāda pieauguma rēķina vajadzētu tikt pie naudas, ar ko samaksāt valsts un tās iemītnieku privātos parādus. Diemžēl Latvijā nav priekšnoteikumu kapitālistiskajai ražošanai, par spīti šur tur runātajam un rakstītajam, ka valsts īpašuma privatizācija pēdējo pārdesmit gadu laikā ir bijusi tieši mums vajadzīgā kapitāla sākotnējā uzkrāšana.
Patiešām, valsts īpašuma piesavināšanās Latvijā ir notikusi apmēram līdzīgi K. Marksa pieminētajai "kolosālajai baznīcas muižu izlaupīšanai" (586. lpp. tajos pašos izdevumos, bet tālākie citāti apmēram turpat bez lpp. norādēm;) Anglijā, kur "klosteru utt. iznīcināšana padarīja to iemītniekus par proletāriešiem". Tad lūk, ar ko tagadējā Latvija atšķiras no toreizējās Anglijas! Šeit taču partkomu/izpolkomu/profkomu darbinieki nebūt netika aizdzīti pie stellēm, virpām vai montāžas konveijeriem. No viņiem prasīja tikai mazliet atjautības, nomainot norādījumu plāksnītes pie savu iestāžu ārdurvīm un katra ierēdņa kabineta, kā arī daudz sirsnības, uzņemot savā vidū jaunpienācējus – Tautas frontes aktīvistus. Veco un jauno funkcionāru saliedēšana noritēja visaptverošas labestības uzplūdos, kādos nevienu cilvēku pēdējos divdesmit gados Latvijā nebija iespējams "pieradināt pie algota darba disciplīnas", ko Markss uzskatīja par tādu pašu kapitālisma priekšnoteikumu kā baznīcu īpašumu izlaupīšanu. Cik nu vēl Latvijā ražošanas, tik par to jāpateicas padomju laika disciplīnas inercei, kas nekādi nevar radīt ar Latvijas augošajiem parādiem samērīgu darba apjomu. Darba disciplīnu Latvijas iedzīvotājiem mācīs krīze, atkārtojot K. Marksa aprakstītos notikumus.
Latvijas iedzīvotājiem nāksies ielāgot, ka sākotnējā uzkrāšana nav tikai jautrība kā pašsaprotama piedeva baznīcas vai valsts īpašumu izlaupīšanai, bet "vēsturisks process, kurā ražotājs tiek atdalīts no ražošanas līdzekļiem". Mums neizdosies ielidināt Marksu vēstures mēslainē, pasludinot par bezcerīgi novecojušu viņa apgalvojumu, ka kapitālisms var pastāvēt tikai tik ilgi, kamēr atdala darba rīkus no darbiniekiem "nepārtraukti pieaugošā mērogā". Mūsdienu Anglijā (Vācijā, ASV...) taču kapitālisms pastāv, balstoties uz pretējo – uz vidusšķiru juristu, ārstu vai finansistu personās, kuras ir atkarojušas sev tiesības uz ražošanas līdzekļiem. Lai nu kāds pamēģina nošķirt juristu no likumu krājumiem! Savukārt ārsti vai inženieri pa attīstītajām valstīm nestaigā apkārt, katrs velkot sev līdzi medicīnas u.c. iekārtas vairākās kravas automašīnās. Viņi šīs iekārtas nespētu ne pakustināt, ne nopirkt, bet tieši to ārkārtīgās dārdzības un sarežģītības dēļ lieluzņēmumu īpašnieki nevar padzīt savus darbiniekus un pieņemt nākamos, kuri vien apsolās strādāt par zemāku algu. Tieši šo iespēju Markss pamatoti uzdeva par ražošanas iekārtu un ražotāju nodalīšanas pamatu, taču attīstītās valstis tikai tad kļuva par attīstītām šā vārda tagadējā nozīmē, kad šis pamats pazuda. Tomēr – tikai tur, nevis te un vispār pazuda! Šīs valstis var paturēt savu attīstītības statusu tikai tik ilgi, kamēr ražošanas līdzekļu un ražotāju nošķiršana patiešām turpinās "nepārtraukti pieaugošā mērogā" visā pārējā pasaulē. Jo ko tad citu dara Latvijas karavīri Afganistānā, ja ne mēģina nošķirt savu kazu ganus vai (opija) lauku arājus no viņu kazām un laukiem, padarot viņus par algādžiem – ja ne uzreiz par strādniekiem rūpnīcās, tad par karavīriem/policistiem ar cerību, ka vēlāk šie paši cilvēki un viņu bērni vairākās paaudzēs tomēr tiks sadzīti rūpnīcās un atstrādās tagad NATO militārajās operācijās iztērēto naudu tieši tāpat, kā Latvijas iedzīvotājiem būs jāatstrādā SVF aizdevumi.
Šāvieni un sprādzieni Afganistānā un tāpat Irākā ir dekorācijas vardarbībai, kāda arī Marksa Kapitālā aprakstīta tik detalizēti un spilgti, ka velk uz jautājumu, vai tik autors netīksminās par to, kā darba disciplīnu nodibināja "ar pletnēm un spīdzināšanu". Latvijā tā nenotiek, bet arī tas šeit ir ticis darīts pa ceļam uz gaišo šodienu, kas pēc skata līdzinās attīstīto valstu ikdienai. Proti, cilvēkiem šeit ir minimāla interese par zemi u.c. ražošanas līdzekļiem, bet savus augstskolas diplomus, amatus un – galvenais – "vadoša darba pieredzi" mēs esam gatavi aizstāvēt līdz pēdējai asins lāsei, cik vien šis pagātnē radies teiciens var attiekties uz vidējo eiropieti tagad.
Tomēr šis eiropietis ir ne tikai garīga būtne amatu valstībā, bet arī miesīga būtne telpā, ar ko jāsaprot pavisam prozaiskās dzīvojamās telpas. Tieši tāpat, kā angļu zemnieki XV–XVII gadsimtā tika padzīti no savas iekoptās zemes, Latvijas iedzīvotāji tiks izdzīti no viņu mājokļiem, uzliekot par tiem nesamaksājamus nodokļus. Tieši to nozīmē Ministru prezidenta mierinājums, ka mājokļa nodokļa likmi jau nemaz necelšot piecpadsmit reižu, kā visā nopietnībā izskaitļojusi Finanšu ministrija, bet tikai divas reizes. Šis mierinājums ietilpst nodokļu paaugstināšanas paketē kopā ar akcīzes nodokļa ieviešanu gāzei un tādējādi paaugstinātās apkures cenas vēlreizēju paaugstināšanu ar pievienotās vērtības nodokļa samazinātās likmes atcelšanu apkurei. Augstā stilā tas saucas nodokļu sloga pārlikšana no ražošanas uz patēriņu. Bet kā – vai tad cilvēkam nav kaut kur jādzīvo, lai viņš vispār spētu kaut ko ražot? Ir, protams, arī strādniekiem kaut kur jādzīvo, bet cilvēku fiziska pārvietošana ir pats efektīvākais veids, kā atņemt viņiem sociālās privilēģijas un materiālo līdzekļu uzkrājumus, uz kuru rēķina viens otrs Latvijas iedzīvotājs cer pārlaist krīzi, nebūt nekļūstot par disciplinētu ražotāju.
Reālas sākotnējas – gan kapitāla, gan darba iemaņu – uzkrāšanas periodā darba vietai ir praktiski jāsakrīt ar dzīves vietu, neizšķiežot laiku un naudu cilvēku pārvietošanai. Tāda ir Marksa mācība, un tieši ar to par kulta autoru Latvijā ir kļuvis Maikls Hadsons. "Algu nodokļa aizstāšana ar nekustamā īpašuma nodokli ļaus būtiski samazināt darbaspēka izmaksas. Ievērojami palielinot nekustamā īpašuma nodokli, būtiski samazināsies dzīvokļu cenas un izmaksas par dzīvokli. Tiklīdz samazināsies mājokļu cenas, mājokļi kļūs pieejamāki," klāstīja viņš Neatkarīgajai šā gada 2. jūnijā. Tas nozīmē, ka darba algas nedrīkst kompensēt darbiniekiem mājokļu uzturēšanas izmaksu pieaugumu, jo tad nekāda darbaspēka izmaksu samazinājuma nebūs un Latvijas rūpniecības konkurētspēja necelsies. Viņa solījums, ka "mājokļi kļūs pieejamāki", ir jāsaprot stingri marksistiski, ka vienā un tajā pašā apdzīvojamā platībā mitināsies 2–3 reizes vairāk cilvēku nekā pašlaik, lai "uz katru gultu (..) iznāk vidēji 3,3 cilvēki, dažkārt 5 vai 6 cilvēki" (Kapitāla 1. sēj., 23. nod., 341. lpp.). Citiem vārdiem sakot, kapitālisms radās līdz ar strādnieka nošķiršanu no viņa gultas. Tas ir labākais veids, kā novērst gulšņāšanu un piespiest cilvēkus strādāt Latvijas parādu atpelnīšanai nepieciešamajā apjomā.