Tūrisms tagad tautas ienaidnieks

 
©F64 Photo Agency

Bijusī lidostas Rīga valdes priekšsēdētāja Ilona Līce ir vienmēr visu darījusi pareizi, tajā skaitā pareizi nolēmusi kļūt par bijušo lidostas Rīga valdes priekšsēdētāju.

Varbūt arī turpmāk izdosies kaut ko uzzināt par Līces kundzes pareizajiem lēmumiem un gaitām kā piemēru, kurā virzienā doties ar lielākām cerībām pārlaist Covid-19 vārdā nosaukto krīzi dzīvei vai vismaz dzīvībai kaut cik atbilstošos apstākļos, bet lidosta jau nu tā noteikti nebūs. Skaidri un gaiši sakot, nebūs lidostas, ja ar lidostu saprot kaut ko tādu, kas reāli pieredzēts jebkur plašajā pasaulē un kopš padomju laikiem, kādus vēl atceras lielākā daļa no Latvijā dzīvojošiem cilvēkiem.

Vai kāds vēl nesaprot, ko nozīmē tas, ka nebūs lidostas? Gan jau ka visi saprot, bet tomēr nav lieki skaidri un gaiši pateikt, ka nebūs tūrisma. Nebūs nevienam lieki pa pasauli vazāties, tajā skaitā piesedzoties ar attaisnojumiem, ka viņš ne vienkāršais, bet darījumu vai konferenču tūrists kā jebkuras tūristus piesaistīt gribošas valsts vai pilsētas prieks, acuraugs un mērķis (jo ienesa vairāk naudas). Ar to nav teikts, ka nebūs vispār nevienam nekur vazāties, kaut gan var teikt arī tā, ka tiešām nebūs nevienam nekur vazāties. Jo vazāties ir slikti, t.i., vārds ir slikts. Tādus vārdus turpmāk vairs nelietosim, jo neviens nekur nevazāsies. Cilvēki dažkārt dosies uz ārzemēm - jā - un dažkārt ieradīsies no ārzemēm - arī jā, bet tikai ar atļaujām, kādas satiksmes ministrs izsniegs, piemēram, citiem ministriem, Ministru prezidents - satiksmes ministram u.tml. Ļaunas mēles piebilstu, ka šādu atļauju saņemšana kļūs par kaut ko līdzīgu valsts noslēpumu zināšanai vajadzīgo pielaižu izsniegšanai.

Pagaidām izbraukšanas atļauju izsniegšana nav aktuāla, jo jātiek galā ar tiem, kas izbraukuši bez atļaujas. Pietiek, ka atbrauc viņi ar atļauju. Tad jau minētajā lidostā ar visiem Latvijā iebraukušajiem apietas pēc pilnas programmas tāpat, kā Bībelē aprakstīta apiešanās ar spitālīgajiem. Atšķirība tikai tāda, ka toreiz tā apgājās ar acīm redzami slimiem cilvēkiem, bet šoreiz tā apietas ar cilvēkiem tikai tāpēc, ka viņi izceļošanas reizē šķērsojuši Latvijas valsts robežu bez valsts atļaujas. Nav nozīmes tam, ka tajā brīdī, kad viņi brauca projām, ne tikai viņi, bet pati valsts vēl nezināja, ka bez atļaujas izbraukt no valsts nedrīkst. Kopš tāds likums ir, tas darbojas ar atpakaļejošu spēku. Kāpiet (un pie reizes izpildiet kādus desmit nekam nepieskaršanās un nevienam netuvošanās rituālus - jo pazemojošāk, jo labāk) speciālos transporta līdzekļos, kas jūs aizvedīs uz ieslodzījuma vietām, par kādām padarītas jūsu pašu mājas. No vienas puses, tas tomēr mīlīgāk, nekā ja vestu uz cietumu, bet no otras puses, ļoti mokoša ir neziņa, cik tad ilgi nāksies mājās sēdēt. Un izredzes galu galā nonākt cietumā nav atceltas, jo jāsēž būs nezināmi ilgu laiku policijas uzraudzībā, kuras laikā var gadīties viens, otrs un vēl kāds pašizolācijas režīma pārkāpums, kuru summa konvertē administratīvo atbildību par kriminālatbildību.

Teorētiskas izredzes tikt laukā no izolācijas dod testēšana, bet izredzes miglā tītas. Lūk, pavisam svaigs piemērs ir ar sejas maskām, kādas Latvijas valsts iestādes nopirkušas par miljoniem eiro un par kurām šīs pašas iestādes tagad strīdas, vai tās vispār ir maskas. Tas nu gan ir ticami, ka tās pašas iestādes, kas nespēj tikt skaidrībā par marles gabaliem, cik kārtās un kādos veidos tie sašūti, lai masku varētu saukt par masku, ir sagādājušas kaut kādus šķidrumus, par kuriem pilnīga pārliecība, ka ar to palīdzību varot noteikt, vai cilvēks ir vesels, vai tomēr slims par spīti tam, ka viņš jūtas vesels un vienmēr ir juties vesels. Ja tā, tad kurš vairs ir drošs, ka viņš netiks pasludināts par slimu vēl piecus mēnešus vai piecus un piecdesmit gadus?

Visvairāk lieki, nepieklājīgi un bīstami jautāt, kāda jēga no šeit pārskaitītajām darbībām attiecībā uz cilvēkiem, kuri no vienas inficētas teritorijas nonākuši citā tikpat inficētā teritorijā. Ja Latvijā ir izsludināta ārkārtējā situācija, tad mēs visi ticam, ka nāvējoši vīrusi šeit lidinās no katra stūra. Tad kā tad tur īsti ir - vai darbības veiktas, lai atvestie neinficētu, vai lai atvestos neinficētu sērgas pārņemtajā Latvijā? Jauki, ka vismaz par kādiem valsts tā rūpējas, kaut bez viņu lūguma un piekrišanas, bet kāpēc par citiem nerūpējas? Atbilde uz jautājumu pašsaprotama, ka Latvijai nepietiktu pat ar svaigi aizlienētajiem četriem miljardiem eiro, lai šādi aprūpētu visus savus iedzīvotājus. Tas lika izdarīt izvēli, kurus aprūpēt un kurus neaprūpēt. Tā tikai sakritība vai ilūzija, ka izvēle ir mājiens ar mietu turpmāk bez valsts atļaujas no valsts neizbraukt.

Ja Latvija ar kaut ko atšķiras no citām tuvām un tālām valstīm, tad tādā veidā, ka Covid-19 vārdā rīkotās izdarības šeit rīkotas mazākos apjomos un mīkstākā veidā nekā citās valstīs. Tātad runa ir par to, ka citas valstis nepieļaus nekādu tūrismu uz Latviju, bet Latvija kompensēs ienākošas naudas iztrūkumu ar tās naudas noturēšanu ar cilvēku noturēšanas metodi. Būtiskāk, bet arī nepatīkamāk ir tas, ka ar naudas noturēšanu vien nebūs līdzēts. Tagadējās sacensības par lielākajiem eiro, ASV dolāru un visu citu valūtu drukāšanas apjomiem tiek rīkotas ar mērķi parādīt, ka nauda tūlīt vairs nenozīmēs neko. Būs nevis jāsēž uz bezvērtīgas naudas čupām, bet ceļošanas vietā jāstrādā sabiedriski derīgs darbs.