Lielbritānijā koronavīrusa vēl nav (laikam nav, vakar nebija), bet jau ir gatava tāme koronavīrusa slimnieku plaušu vēdināšanai pa desmit tūkstošiem sterliņu mārciņu dienā.
Koronavīruss ir pārāk veiksmīgs, lai varētu turēt aizdomās kādu virusoloģijā specializējušos farmācijas firmu (konsorciju, karteli) vai valsti (vienā valstī valdošu kliķi vai valstu bloku), ka vīruss ir mākslīgi radīts un palaists tajā brīdī un vietā, ko epidēmijas autori izrēķinājuši par viņu interesēm vispiemērotāko. Cilvēki, t.i., milzīgu varu, naudu un zināšanas pārvaldošu cilvēku grupas, tomēr nav spējīgi epidēmiju radīt, toties ir spējīgi to mazliet pavirzīt uz vienu vai otru pusi, lai varētu aizvien labāk izmantot. Šie cilvēki nav dogmatiķi, kas sēž un gaida vienus vienīgus vīrusus. Nebūtu koronavīrusa, atrastos kas cits pasaules ekonomiskās krīzes pārvaldīšanai.
Koronavīruss, t.i., konkrētā mutācija Covid-19, no plašās koronavīrusu saimes ir jau tuvu tam, lai izcīnītu sev vietu mums zināmās pasaules vēsturē, kas ietver sevī arī nākamos simt gadus, par kuriem mēs varam atļauties sev pierakstīt kaut aptuvenu nojausmu. Tas nekas, ka pāris tūkstoši šā vīrusa komplikācijām pierakstīto nāves gadījumu skaits Ķīnā ir tik mazs, ka jāmeklē ar palielināmo stiklu. Aritmētiski šo mazumu iespējams noformēt tā, ka pērn valstī nomirušo 9,98 miljonu cilvēku skaitu izdala vispirms ar 365 dienām gadā un tālāk ar 24 stundām diennaktī. Rezultāts ir 1139 nāves stundā. Pāris mēnešu laikā, kopš vīrusa darbība identificēta, Ķīnā tas nogalinājis tik daudz - tātad tik maz cilvēku, cik bez nekāda Covid-19 Ķīnā nomirst caurmērā divās stundās.
Pret aizdomām par vīrusa iedarbības pārspīlēšanu kalpo arguments, ka šī iedarbība varbūt būtu jau nepārskatāmi liela, ja netiktu ierobežota ar Ķīnas varas iestāžu īstenotajiem karantīnas, dezinfekcijas un ārstēšanas pasākumiem. Šādu argumentu tikpat grūti noliegt kā pierādīt ar faktiem, jo nav taču divu Ķīnu un tagad jau divu pasauļu, no kurām vienā vīrusu apkaro tā, kā tagad, bet citā Ķīnā vai pasaulē šo pašu vīrusu neizceļ starp citiem, kuru dēļ cilvēki tāpat slimo, tiek ārstēti un mirst. Dzīve toties parādīs, vai vīrusa apkarošana Ķīnā tomēr nenodarīs lielāku ļaunumu nekā pats vīruss - vai tur jau tagad badā nemirst vairāk cilvēku nekā slimo, jo kā, lūdzu, iespējams apgādāt ar pārtiku pilsētas ar 10 un vairāk miljoniem iedzīvotāju valstī, kur parastais starppilsētu transports apturēts? Jā, protams, paliek armijas u.c. speciālais transports, bez kura nevarētu īstenot arī pārējā transporta bloķēšanu, bet vai tiešām ar to pietiek, lai kaut minimāli apgādātu vairāk cilvēku vienā pilsētā, nekā dzīvo Latvijā? Ja tas iespējams tehniski, tad kas par to maksās - kā pārtiku varēs nopirkt cilvēki, kas jau vairākus mēnešus gandrīz nedrīkst iziet no mājām, t.i., nedrīkst strādāt? Vai valsts maksās, vai uzņēmumi maksās, vai arī ēdienu, sejas maskas un daudz ko citu viņiem vēl ilgi izsniegs par brīvu? Atbildes uz šādiem jautājumiem informēs par vīrusu vairāk, nekā spēj noskaidrot virusologi vissmalkākajās laboratorijās. No šīm atbildēm izrietēs, vai notikumus Ķīnā vairāk diktē vīruss vai tomēr cīņa starp valsts centrālo valdību un provinču vadītājiem, kuriem tikai un vienīgi izbadējušies, galēji satracināti cilvēki var kalpot par dzīvo vairogu pret reālas vai šķietamas korupcijas apkarotāju, Komunistiskās partijas un valsts vadītāju Sji Dzjiņpinu.
Tāpat ne virusologu kompetencē ir izskaitļot, cik pamatoti ir saistīt vismaz aizdomu līmenī pieņemamo saasinājumu cīņai par varu Ķīnā ar ekonomiskajām problēmām šajā valstī vai nu kā cēloni, vai kā sekas ekonomiskās krīzes nobriešanai pasaules mērogā. Tikpat nesaprotami, vai epidēmija nāk kā pēdējais grūdiens krīzes izraisīšanai vai tieši otrādi - kā paņēmiens krīzes novilcināšanai ar resursu mobilizēšanas un pārvirzīšanas metodi. Var mēģināt saskaitīt, cik miljoniem eiro atbilstošas naudas summas ne tikai Ķīnā vieni jau atdevuši, bet otri saņēmuši par sejas maskām vien. Šie un citi rēķini tagad aug ģeometriskā progresijā jau vairākās pasaules daļās ne pa dienām, bet pa stundām.
Pārāk skaisti, lai būtu ticami, ir pasludināt atbilstību starp Ķīnu kā vīrusa eksportētāju un tieši Itāliju kā tā importētāju Eiropā. Sakarība tāda, ka abas valstis tiek turētas aizdomās par savu parādu patieso apmēru slēpšanu. Itālija taču nav bankrotējusi tikai tāpēc, ka vēl pavisam nesen Eiropas Centrālās bankas prezidenta amatā bijušais itālis Mario Dragi ir eiro emisijas veidā nokārtojis Itālijas komercbanku un valsts parāda pārlikšanu uz ECB. Tā tas joprojām turpinās, bet nevar turpināties bezgalīgi ilgi. Tad varbūt lai nāk vīruss vai ne vīruss, bet cīņa pret vīrusu kā karš, kura labākā īpašība ir spēja norakstīt jebko. Nav vajadzīgi tieši tādi kari kā 1. un 2. pasaules karš, lai pazustu bezskaidrā naudā izteikti parādi. Tas attiecas arī uz Latvijas 2. un 3. līmeņa pensiju fondu saistībām pret nākamajiem pensionāriem, kuri tagad var tiešsaistē vērot, kā viņu uzkrājumu vērtība samazinās līdz ar Dow Jones indeksu.
Latvija nav nekāds izņēmums pasaulē, kur politiķi steidzas izmantot epidēmijas (ak, pandēmijas!) draudus kā sīkas ērtības, kas pašreiz Latvijā vēl iegūstamas par zemu cenu. Pietiek ieguldīt laiku, kas arī nav maz, ja to dara Ministru prezidents Krišjānis Kariņš. Viņš Covid-19 dēļ jau vairākas reizes sasaucis un vēl sasauks Krīzes vadības padomes sēdes, kas ļaus nedarīt kaut ko citu, tajā skaitā neatbildēt uz neērtiem jautājumiem. Nacionālā apvienība izrēķinājusi, ka atmaksāsies aicinājums apturēt aviosatiksmi starp Latviju un koronavīrusa skartajiem Itālijas reģioniem. Kaut par to būs jāmaksā ar tādu cilvēku dusmām, kam apdraudēti plāni slēpot Alpu kalnos, tam tomēr jāatmaksājas kaut vai Rīgas domes pārvēlēšanās ar lielāka cilvēku skaita pateicību politiķiem, kuri izglābuši saviem vēlētājiem veselību un pat dzīvību.
