Lai tiek šie Mārtiņa Lutera vārdi Latvijas katoļu jaunajam arhibīskapam Zbigņevam Stankevičam par atklāsmi, ka Bībeles mācībai skolās tomēr nevajadzētu būt obligātai.
Saeimas vēlēšanu cīņas dēļ izteiktie solījumi ieviest skolās Bībeles mācību pēdējā brīdī aizēnoja gadu gadiem ilgo ņemšanos ap Latvijas vēstures izdalīšanu atsevišķā mācību priekšmetā, kāds dažādos variantos figurēja padomju laikā. Tomēr arī tad sadalījumā pa dažādiem mācību priekšmetiem pazuda viena ļoti svarīga sakarība Latvijas vēsturē, līdz kurai Z. Stankevičs ir nonācis ar savu paša prātu un Dieva palīgu. Proti, padomju laikā un tagad latviešu skolu programma literatūrā paredz lasīt brāļu Kaudzīšu romānu Mērnieku laiki. Un šajā romānā savukārt ir aprakstīta Bībeles jeb, kā toreiz teica, ticības mācība luterāņu mācītāja izpildījumā: "Aizveda pie mācītāja atlasīt – iedeva tādu grāmatu, kurā nebiju mācījies, nevarēju izsaukt, ne salikt kopā... Tūlīņ gribēja pērminderis pērt – toreiz gan aizbēgu, bet pēc, kā sacīt jāsaka, dabūja rokā tāpat. Vēl tagad bail, gar mācītāja muižu ejot."
Publika jau simtpiecdesmit gadu ķiķina par šo un citiem Ķenča bēdu stāstiem, izliekoties nemanām, ka Latvijas vēsturē ir bijis 1919. gads, kad mācītājiem nācās ar savām dzīvībām izpirkt tās ciešanas, ko varbūt ne viņi paši, bet viņu amata brāļi iepriekšējo pārsimts gadu laikā (ja senāku paaudžu grēki tika apmaksāti Ziemeļu karā) bija nodarījuši citiem. Asinsizliešanas kārtību diktēja latviešu un vāciešu savstarpējie rēķini, bet tik un tā: nevarēja taču latvieši izkaut uzreiz visus vāciešus vai vācieši – latviešus, tāpēc varu maiņas rituāls jebkurā miestā bija nogalināt latviešu mācītāju, ja virsroku guva vācieši un mācītāju varēja dabūt rokā, vai vācu mācītāju, ja ienāca latvieši, turklāt ne tikai Pētera Stučkas sarkanie, kuriem atmaksas stunda sita 1938. gadā. Tieši tāpēc Latvijas vēsture nav izveidota par atsevišķu mācību priekšmetu, ka vēsturnieki negrib ne ielaisties uz tādām vēstures falsifikācijām kā padomju laikā, ne atzīt, ka ar (masu) slepkavībām sevi ir apzīmogojuši arī tādi aktīvisti no latviešu un vācu puses, kuri būtu jāgodina par izcilu ieguldījumu Latvijas Republikas tapšanā.
Taisnība gan, ka latviešu strēlnieku paaudzei lasīt (boksterēt) un ticēt Dievam nemācīja gluži ar tādām metodēm kā Ķencim (tā bija izsmejama pagātne jau Kaudzīšu laikā), bet bezgalīgam riebumam pret baznīcu un Dievu piedevām pietika arī ar to, kā ticība tika mācīta Pāvelam Korčaginam, t. i., viņa literārajam tēvam Nikolajam Ostrovskim: tā, lūk, rūdījās tērauds jeb tika attīstīts fanātisms, pret kuru bezspēcīgi izrādījās daudz lielāki militārie un intelektuālie spēki cara valstī.
Pēc tam par mācību priekšmetu padarītā neticība (bezdievība, ateisms) atkārtoja ticības mācības ceļu uz Padomijas sabrukumu, bet ar nesalīdzināmi mazāku asinsizliešanu. Diemžēl tā nav garantija, ka nekādu īpašu seku jau nebūs, ja mēs tagad paspēlēsimies ar ticības mācības ieviešanu un pie reizes ar mācītāju barošanu uz izglītības budžeta rēķina, palīdzot viņiem pārlaist krīzes laiku. Ateisms bija tikai zinātnes atziņu atkārtošana spiedzīgākā toņkārtā nekā fizikas vai ķīmijas stundās, bet Bībelē taču ir rakstīts pavisam kaut kas cits. Nekāda svara nav faktam, ka Bībele ir drīzāk palīdzējusi nekā traucējusi lielam pulkam izcilu zinātnieku. Zinātniskā un jebkura jaunrade nozīmē veselu kaskādi paradoksālu spriedumu, kādi nav pieejami pusaudzim, kuram vienā stundā liktu labu atzīmi par atstāstīšanu, ka zeme radusies miljardos gadu, bet citā stundā – ka septiņās dienās. Vai nu tādā veidā netiktu izaudzināti pa kārtu lielāki liekuļi nekā tagad? Vai tad skolotāji un vecāki spētu pretoties kārdinājumam un neatriebties baznīckungiem par jau tāpat pusizputējušā izglītības budžeta piesavināšanos, nerunājot bērnu klātbūtnē (speciāli bērnu klātbūtnē!) kaut vai par mācītāju pedofiliju bez kāda pamata? Pēc baznīcas hierarhijas mēra gados jaunajam Z. Stankevičam ir pamats bažīties, ka Bībeles mācības sekas viņš pagūs sajust uz savas ādas. Paldies Dievam, ka kāds šeit spēj padomāt tālāk uz priekšu nekā politiķi un glābt arī viņus no viņiem pašiem.
