Valsts nauda medicīnu neārstē
Valsts uzturētā medicīna Latvijā šobrīd nonākusi apmēram turpat, kur padomju laiku kolhozi bija nonākuši jau ap 1990. gadu.
Ja valsts visu šo laiku būtu maksājusi kolhoziem tikpat, cik iztērējusi medicīnas pakalpojumu uzturēšanai, tad kolhozi joprojām pastāvētu un saņemtu par to tagad jau vairāk par miljardu eiro gadā. Turklāt par kaut kāda graudu vai gaļas daudzuma saražošanu kolhozi atskaitīties spētu, pat ja ar šo pārtikas produktu daudzumu nepietiktu Latvijā atlikušā iedzīvotāju skaita pabarošanai. Arī tagad pilnībā privatizētā un Eiropas Savienības dāsni dotētā lauksaimniecība neizslēdz no šejienes cilvēku ēdienkartes banānus un atstāj vietu izvēlei starp steikiem no Austrālijas un Argentīnas vēršu gaļas. Lai cik daudz recepšu jau ir vai vēl tikai būs izstrādātas kulinārijā, medicīna ar savām receptēm ir apsteigusi kulināriju par gaismas gadu.
Jā, uzturēt kolhozus Latvijas Republika nespēja, bet tas nenozīmē, ka valsts tos grāva. Ne valsts to gribēja, ne to spēja, ne to vajadzēja, jo kolhozi dažkārt vārda burtiskajā nozīmē sabruka paši tāpēc, ka kolhoznieki aizstiepa uz savām personiskajām saimniecībām kolhozu celtnēm paredzētos būvmateriālus un visu citu, kas nebija un kas bija piesiets. Ne tikai jaunizceptā Latvijas policija neko nespēja pret tādu mantu jeb masu kustību pa dienu virzienā uz kopējām graudu krātuvēm un tehnikas novietnēm, bet pa nakti uz privātiem pagrabiem vai šķūnīšiem. Arī daudz izdarīgākā padomju milicija pret tādiem noziegumiem būtu bijusi bezspēcīga, tāpēc tai tika uzdots gādāt tikai par to, lai sazagtos labumus nebūtu kur likt. Nevarēja panākt, lai slaucēja vispār nepagrābj barību no 20 kolhoza govju kopējās siles, bet varēja izkontrolēt, ka viņai ir tikai viena govs jeb govs, ko barot no kolhoza siles. Tāpat dzīvoja arī fermas traktorista govs, fermas pārziņa govis un divas kolhoza priekšsēdētāja govis, kamēr ne vairāk par 25 govīm apēda 20 govīm domāto normu un neviena badā nenomira. Tiklīdz brīvajā Latvijā (govju skaita ziņā brīvā jau pirms 1990. gada 4. maija) privāto govju skaitu vairs neviens ierobežot nedrīkstēja, tā tūlīt arī atklājās, ka nav iespējams pabarot 50 privātās govis uz 20 kolhoza govju rēķina. Šādu atklājumu nozīmē Latvijas medicīna atpaliek no lauksaimniecības par gaismas gadu.
Tikai tagad Latvija nonākusi līdz robežai, kad Latvijas valsts jeb tās iedzīvotāji vairs nespēj finansēt valsts medicīnu, uz kuras rēķina dzīvo privātā medicīna, stiepjot uz privātklīnikām nebūt ne galdus un krēslus, un pat ne datortomogrāfus. Tagad vairs nav runa arī par to, kā pārpirkt valsts medicīnas iestādēs iepraktizējušos mediķus, jo viņi visi jau strādā privātiestādēs. Valsts slimnīcās u.tml. slimnieku pulcēšanas vietās viņu darbs ir laipni parādīt ceļus vairākos virzienos uz privātajām iestādēm atbilstoši slimnieku maksātspējai, gaumei un diagnozei. Viņiem noteikti nav viegli pārliecināt cilvēkus, kuri jau sametuši miljardu eiro valsts obligātās medicīnas apdrošināšanas sistēmā, samaksāt vēl vismaz tikpat privātās medicīnas pakalpojumu sniedzējiem. Pat materiāli labi nodrošināti cilvēki maksāt negrib un arī nemaksātu, kamēr vien viņus nepārliecina, ka no valstij atdotās naudas nav ne mazākās jēgas.
Palīdzēt ārstiem allaž gatavi žurnālisti, atkārtojot simto un tūkstošo reizi, ka Latvijas iedzīvotāju samaksātie nodokļi procentos vispār un medicīnai jo īpaši esot tik nepieklājīgi mazi attiecībā pret iekšzemes kopproduktu, ka tie vispār neskaitās un neesot nekas. Vēl jo vairāk pateicības parādā ārsti tehnoloģiski advancētiem pacientiem, kuri, kaut tikai pusdzīvi būdami, spēj noorganizēt tiešraides sociālajos tīklos par to, kā neatliekamās palīdzības brigādes aizved viņus uz slimnīcu un noliek kaktā, jo brīvu gultu vai krēslu slimnieku vajadzībām slimnīcai nav, un šajā kaktā viņi pavada stundu un divas stundas, trīs stundas, piecas stundas un deviņas stundas, kamēr pie viņiem pirmo reizi pienāk kāds slimnīcas darbinieks, kas varbūt ir labi, bet varbūt ne tik labi, ja pienākušais mediķis izdzen slimnieku no slimnīcas ziemas naktī.
Tikpat pieminēšanas vērtas ir arī rindas pie speciālistiem. Jo sevišķi iespaidīgas ir šo rindu pārbīdes, tiklīdz milzīgā cīņā par medicīnas budžeta palielināšanu kārtējie simti miljonu eiro medicīnai patiešām tiek iedoti un rezultātā pacients, kurš iepriekš bija rindā 641., tagad ir 518. un pie speciālista nokļūs nevis pēc trijiem gadiem, bet jau pēc diviem gadiem un dažiem nieka mēnešiem.
Morāle stāstam skaidra, ka medicīna Latvijas Republikā neatgriezeniski šķērsojusi punktu, aiz kura palielināt finansējumu valsts medicīnai vairs nav jēgas, jo vienlaikus valsts un privātajās iestādēs strādājošie mediķi ne par kādu valsts naudu nesāks sniegt tādus valsts apmaksātus pakalpojumus, ar kādiem paši sev atņemtu klientus privātajās iestādēs. Ja kāds ārsts netiek galā ar uzmācīgām domām, ka tā rīkoties tomēr nav īsti labi, tad aizgaiņāt šīs domas spēj privātās medicīnas darboņi, kas kopā ar baņķieriem uzņēmušies risku par privāto iestāžu radīšanai iztērēto naudu.