Pēdējais brīdis audzēt parādus

Kārtējais pasaules gals gaidāms šā gada oktobrī līdz ar pašreizējā Eiropas Centrālās bankas (ECB) prezidenta Mario Dragi nomaiņu. Latvijai nekļūs vieglāk no tā, ka tas būšot tikai finanšu pasaules gals tikai Eiropā.

Pagājušo ceturtdien Frankfurtē notika ECB sēde, kurā M. Dragi panāca lēmumu nemainīt ECB politiku vismaz līdz šā gada beigām un it kā arī nākamajā gadā. Nākamais gads paliek miglā tīts, ko lielā mērā nosaka neziņa, kas, kādā situācijā un kādu norunu rezultātā nāks M. Dragi vietā. Jāiztiek ar to, ka M. Dragi izcīnījis tiesības nodrukāt tādu naudas daudzumu, lai neviena liela Eiropas banka un neviena valsts neatzītu savu maksātnespēju līdz šā gada 31. oktobrim, kad beigsies astoņus gadus ilgais pilnvaru termiņš ECB prezidentam, kura pienākumus M. Dragi sāka pildīt 2011. gada 1. novembrī. Bankas statūti liedz M. Dragi palikt amatā uz nākamo termiņu. Statūti, protams, regulē tikai personu, nevis bankas politikas nomaiņu. Varbūt M. Dragi vietā nāks Dragi Otrais, bet varbūt M. Dragi tiks nolādēts apmēram tāpat, kā kristīgās baznīcas vēsture stāsta par vienu otru pāvestu, kuru pēc nāves rāvuši laukā no kapa, lai stieptu uz tiesu un karātavām; turklāt var gadīties arī tā, ka abi šie varianti nevis izslēdz, bet harmoniski papildina viens otru.

Daudz drošāk var spriest par tuvāko nākotni līdz 31. oktobrim. Proti, ka vācieši, par spīti tam, uz ko viņus musina turienes plašsaziņas līdzekļi, līdz dumpim netik - neieņems triecienā cietoksnim līdzīgo ECB augstceltni Frankfurtē un nenolidinās M. Dragi no 185 metrus augstā ECB jumta. M. Dragi izies no bankas, salīcis zem bankā nopelnīto eiro nastas smaguma un centīsies šos eiro apmainīt pret ASV dolāriem, kamēr eiro vēl nebūs kļuvis tik mazvērtīgs, ka pat ar vairākiem miljoniem eiro nepietiek solīdām vecumdienām pārdesmit gadu garumā. Statistiski tas būtu normāls gadījums, ja tik ilgi vēl nodzīvotu 1947. gadā dzimis vīrietis, bet statistika nesaka priekšā, kurā pasaules daļā šīs vecumdienas būtu vissaulainākās. Vēl jo mazāk garantiju, ka pareiza būs izvēle, kādā valūtā un vai vispār valūtā, vai parādzīmēs, vai zelta stieņos, vai nekustamos īpašumos bagātību uzkrāt, jo badā un citās mokās nācies nomirt ne vienam vien, kam iepriekš bijuši lieli uzkrājumi jebkurā no šeit uzskaitītajām bagātības formām, tajā skaitā visās formās vienlaicīgi. Jebkura no tām ir labu labā ar nosacījumu, ka turpina pastāvēt valsts, kas tikpat lielā mērā balsta, kā pati balstās uz esošā bagātības sadalījuma starp cilvēkiem. Turpretī neviena bagātības forma nespēj nosargāt savu saimnieku, ja citi cilvēki atnāk viņam šo bagātību atņemt.

Valsts ir kā saule, kas nekad nenoriet vieniem, atstāj mūžīgā tumsā un salā otrus un šad tad iepriecina ar sevi trešos. Nav svarīga terminoloģija, vai to saukt par jaunu sauli vai citu trajektoriju vecajai saulei, bet mēdz saule norietēt arī tiem, kas ticējuši, ka tā tas nenotiks, jo nevar notikt. It kā loģiski ir ticēt lielākas saules, t.i., valsts stabilitātei, bet Latvijā vēl joprojām vairākumu veido tie, kas pieredzējuši pasaulē tobrīd lielākās valsts sabrukumu. No otras puses, vēl ir dzīvi liecinieki, kuri kaut bērna acīm redzējuši, cik viegli bija iznīcināt mazo Latvijas Republiku. Tāpēc muldēšana ir neizpratne par Latvijas Republikas centieniem uzreiz pēc tikšanas ārā no Padomju Savienības tikt iekšā Eiropas Savienībā, par spīti visam, ko ļaunas mēles par šo savienību jau toreiz teica. Ja pēc 1990. un pat pirms 2004. gada vēl varēja šaubīties, cik daudz šīm mēlēm taisnība, tad vēl desmit gadu vēlāk jau bija skaidrs, ka taisnība tā ir, bet Latvija tik un tā iestājās eirozonā. M. Dragi jau tad tur bija vareni pasaimniekojis - nodrukājis tik daudz eiro, cik vien vajadzēja Grieķijai, ar paskaidrojumu, ka glābta tiekot ne Grieķija, bet visa eirozona. Pašlaik viņš drukā eiro lielākā apjomā proporcionāli tam, cik viņa dzimtā Itālija un Spānija ir lielākas par Grieķiju. Vāciešiem kauns un bailes izrunāt šo lietu līdz galam, ka īstenībā tieši tāpat tiek finansēta Vācijai par lielo draugu pieteikusies Francija, kuras bankrots tad nu tiešām būtu beigas eiro, t.i., vāciešu un visu citu uzkrājumiem eiro.

Ja tiešām saka visu līdz galam, tad atlicis izvēlēties veidu, kā norakstīt visus eiro uzkrājumus un visus parādus. Ir iespējams eiro drukāšanu apturēt un nonākt maksātnespējas ķēžu mudžeklī: valstis nevar izpildīt savas saistības pret bankām, bankas - pret noguldītājiem, noguldītāji - pret valsti, bankām un cits pret citu. Otrais ceļš uz to pašu finālu ir eiro drukāšana aizvien lielākā apjomā, līdz kamēr visi parādi tiek atdoti. Šādā gadījumā varbūt pat nevajadzētu drukāt jaunas banknotes. Tās varētu lēti atpirkt no Venecuēlas, jo eiro un bolivāru multitriljonāri taču būtu vienādi spējīgi atdot parādus un nespējīgi nopirkt gabalu maizes.

Parādu un uzkrājumu norakstīšana reāli notiek, kombinējot abus šeit minētos paņēmienus jeb trīsreiz dienā mainot noteikumus par labu gan parādniekiem, gan parādu piedzinējiem, bet gala rezultātā parādu vairs nav. Šāds risinājums ar eiro ir pietiekami tuvu, tāpēc fiziskām un juridiskām personām ar valsti priekšgalā ir jācenšas aizņemties, ja tas vēl iespējams.