Latvijas ekonomika aug aizvien straujāk, bet Ķīnas ekonomika – lēnāk. Ķīna ir palikusi par visā pasaulē vienīgo vērā ņemamo orientieri Latvijas iekšzemes kopprodukta (IKP) pieauguma tempam.
Ai, kā gribas citēt kādreizējā Padomju Savienības vadoņa Ņikitas Hruščova vārdus no 1961. gada 7. augustā radio un TV pārraidītas runas, ka «vairs nav aiz kalniem tā diena, kad mēs panāksim Ameriku un sāksim to apdzīt» (šo vārdu latviskojums no avīzes Cīņa 8. augusta numura). Latvija jau sen kā ir šiem kalniem pāri tikusi! Latvijas IKP 4,3% pieaugumam šā gada 1. ceturksnī Amerikas Savienotās Valstis spēja likt pretī pavisam nožēlojamus +2%, par ko amerikāņi tik ļoti nokaunējās, ka ķērās pie sava IKP pieauguma pārrēķināšanas un droši vien statistisku manipulāciju rezultātā izspieda +2,2%. Jāatzīst, ka viņi ar to mierā nelikās un 2. ceturksnī ar +4,1% sadeldēja savu atpalicību no Latvijas diezgan jūtami, bet neskatīsies uz sīkmaņiem zem mums. Skatīsimies uz Ķīnu, kas 1. ceturksnī vēl izraisīja cieņu ar +6,8%, bet 2. ceturksnī stagnēja ar +6,7%. Latvija tajā pašā laikā paātrināja savu ekonomisko attīstību līdz +5,1%. Tātad necik daudz viņi mums vairs priekšā nav. Vēl pāris ceturkšņu ar mūsu IKP pieauguma tempa palielināšanos kaut par nepilnu procentpunktu, un Latvija nostāsies uz augstākā pakāpiena pasaules izaugsmes čempionātā.
Ņerkstētāji gan turpinās ņerkstēt un aizņerkstēsies līdz pat apgalvojumiem, ka IKP pieauguma temps neko daudz neparāda.
Ka jāņem vērā arī IKP absolūtais lielums jeb lielumu buķete. Ka Latvija esot niecība ne tikai pret ASV, Ķīnas un vēl daudzu citu valstu IKP absolūtajiem apjomiem, bet arī pēc šo apjomu sadalīšanas salīdzināmās mērvienībās uz vienu attiecīgās valsts iedzīvotāju (fizisku vai juridisku personu, fiziskās vai administratīvās teritorijas vienību...) vai uz vienu pieauguma procentu, kas ļauj bagātākām valstīm vai to iedzīvotājiem 0,1% IKP pieauguma pārvērst lielākā naudā, nekā Latvijai tiek par 1% pieaugumu. Sliktākajā gadījumā nāksies piekrist, ka mēs taču nemaz nepretendējam uz pasaules čempionu titulu visās, t.i., visās ekonomiskajās disciplīnās. Mēs saņemsim IKP pieauguma ātruma čempionu medaļas un kroņus, bet citi lai kronē sevi citās disciplīnās, kurās tie spējuši sevi vislabāk parādīt. Vai tad medaļa daiļlēcējam sliktāka par medaļu svarcēlājam? Varam arī izteikties vēlreiz tāpat, kā nenogurdināmais Ņ. Hruščovs turpināja 1962. gadā, ka patiešām «mūsu zeme agrāk bija atpalikusi, bet mēs pārveidojām ekonomiku un, lūk, esam piedzīvojuši dienu, kad arī tērauda ieguves ziņā esam panākuši Savienotās Valstis, kurām ir visattīstītākā rūpniecība». Vēl jo lieliskāk, ka vismaz pēc IKP pieauguma tempa Latvija ir jūtami apsteigusi ne šādu tādu valsti, bet tādu valsti, kurai ir vai vismaz bija «visattīstītākā rūpniecība».
Latvijā dzīvo ne tikai ņerkstētāji, bet arī tādi cilvēki, kam par valsts izaugsmi nav ne mazāko šaubu. Latvijas IKP pieauguma rādītāju viņi redz savos makos (bankas kontos) kā valsts izmaksātā atalgojuma pieaugumu. Šā gada beigās noteiktās Saeimas vēlēšanas mudina izvēlēties atskatam pagātnē četru gadu periodu, kurā šiem cilvēkiem algas augušas par 10-20% gadā un perioda laikā kopumā dubultojušās. Komplektā ar algu pieaugumu nākusi iespēja pārkrāmēt visus viņiem vēl bijušos darba pienākumus padotajiem vai nezin kam (jo daudzu iestāžu vienīgais reālais darbs ir sacerēt atskaites par darbu) un visu atbildību - pēc Saeimas pārvēlēšanas aizejošajiem tagadējās valdības ministriem, kā arī iekārtot vismaz vienu radu vai draugu valsts vai pašvaldību iestādē, lai tam tur būtu apmēram tikpat laba dzīve. No nepilniem diviem miljoniem Latvijā palikušo cilvēku šādi dzīvo pārdesmit tūkstoši. Grūti pamatot, kāpēc kaut kas būtu principā mainījies kopš Latvijas Republikas atjaunošanas, bet tik un tā šķiet, ka valsts un pašvaldību iestāžu un uzņēmumu vadītāji (ierēdņi, padomnieki, pasūtījumu pildītāji u.tml.) pat pirms četriem gadiem vēl nestaigāja ar tādām sejām, kas izraisa bažas, ka viņi taču pārsprāgs no savas pašapmierinātības jeb pārliecības, ka visi citi nedzīvo kā viņi tikai sava slinkuma un muļķības dēļ. Oficiāli paziņotais Latvijas IKP pieaugums ir šo cilvēku pašapmierinātības skaitliskais noformējums.
Nav atbildes uz jautājumu, cik ilgi tā tas vēl varēs turpināties. Ar paša izvēlēto rādītāju propagandu Ņ. Hruščovam, lūk, izdevās izvērst Amerikas apsteigšanas projektu vēl 30 gadu garumā, kas krietni pārsniedza viņam pašam vēl atlikušā mūža ilgumu. Erudīti ir atraduši Ņ. Hrušcova 1961. gada formulai līdzīgu frāzi viņa priekšteča Ļeņina (1870-1924) rakstos, no kuriem tā pārņemta ne tieši, bet caur dzejnieka Vladimira Majakovska (1893-1930) pārlikumu rīmēs. Arī statistiķi laikā no pagājušā gadsimta 20. līdz 90. gadiem smagi strādāja, producējot tādus rādītājus, pēc kuriem Padomju Savienība pārsniedza vai nu Krievijas impēriju 1913. gadā, vai citas valstis turpmākajos laika periodos.
