Pēc pēdējo mēnešu inflācijas lēciena Latvijā nav vairs lieki padomāt, cik tālu vai tuvu mēs esam pie pensiju nomināla pārrēķināšanas kaut vai atkal attiecībā 200 : 1, kas nebūt ne senos laikos pielīdzināja sākotnēji ļoti dažādu pensiju lielumus vienai un tai pašai nullei.
Par gaidāmo iztrūkumu Latvijas Republikas sociālajā budžetā šobrīd liecina labklājības ministra Jāņa Reira rūpju pilnais vaigs, nevis viņa paša nosauktie skaitļi par budžeta ieņēmumiem un izdevumiem kaut kad pēc 2019. gada. Vai tiešām Latvijā beidzot atradies politiķis, kuru interesē nākotne? J. Reirs domājot pat ne trīs, bet 30 gadu uz priekšu, ja patiešām uztraucas par to, ka kaut kad nākotnē iespējamais gada iztrūkums sociālā budžeta ieņēmumos sākšot samazināt par 25 miljoniem eiro gadā šā budžeta uzkrājumā jau esošā pusmiljarda eiro pieaugumu? Ministrs rīkojās gluži kā traks, kad nevis devās uz šā pusmiljarda dusēt, bet pagājušā gada beigās izraisīja skandālu, gandrīz vai panākot sociālo maksājumu uzlikšanu mikrouzņēmumiem. Šo maksājumu neuzlikšanas acīm redzamās sekas ir robs nevis sociālajā budžetā, bet Māra Kučinska valdības reitingā. Varētu pat iedomāties, ka reizē ar M. Kučinski starp premjera amata kandidātiem izskatītais J. Reirs tagad apzināti vai neapzināti atriebjas vismaz formāli uzvarējušajam konkurentam. Ja tā tomēr nav, tad kāds, lūdzu, būtu ministra uztraukuma skaitliskais pamatojums? Varbūt šos skaitļus varētu dabūt ja ne no paša ministra, tad no viņa ministrijas?
Sākām meklēt šos skaitļus kopā ar ministrijas valsts sekretāra vietnieci un par sociālo budžetu atbildīgā departamenta direktori. Rezultātā atradās nevis skaitļi, bet tomēr skaidrība, ko radīja nevis sociālā budžeta pārskata tabulu rindas un kolonnas, bet abu darbinieču sejas kā pilnīgs pretstats tām rūpēm un raizēm, kādas uzņēmies ministrs. Par ministrijas augstākās ierēdniecības pārstāvēm radās bažas, vai tās nepārplīsīs no savas labklājības komplektā ar lepnību par labklājību. Lepojās viņas pat ne tik daudz ar sevi, cik ar Latvijas valsti, kurā labklājību sasniegt varējis jebkurš, ja vien viņš to tiešām vēlējies. Tik tiešām, praktiski uzreiz pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas pie kādas ēkas Rīgā tika pielikts uzraksts «Labklājības ministrija». Vai valsts varēja vēl skaidrāk un gaišāk norādīt, ka tieši tur cilvēkiem klāsies labi? Valsts nav nekādā ziņā vainīga, ka daudzi to neievēroja, neizlasīja, nesaprata. Valsts bija nodrošinājusies pat tādam gadījumam, ka labklājībā dzīvot vēlēsies vairāk cilvēku, nekā varēja salīst vienā Labklājības ministrijā. Rīgas gadījumā turpat blakus ēkā tika izveidots pašvaldības Labklājības departaments, kas savam nosaukumam atbilst tikpat labi kā Labklājības ministrija. Ja ne burtiski, tad nepārprotami līdzīgi nosauktas iestādes ļoti žigli tika nodibinātas ne tikai Rīgā, bet visā Latvijas Republikā. Turklāt vārdi «labklājība» vai «sociālā palīdzība» iestāžu nosaukumos ir mājiens pašiem neattapīgākajiem, kur viņiem iegūt labklājību vai palīdzību. Arī pārējās valsts un pašvaldību iestādes jebkam citam bez savu darbinieku labklājības uzturēšanas pievērš tikpat mazu uzmanību, cik Labklājības ministrija. Tur, lūk, valsts sekretāra vietniece pie visiem esošajiem un nākamajiem pensionāriem vēršas ar vārdiem: «Beidzam čīkstēt!» Cilvēku žēlošanās par savu nabadzību ir viņu žēlošanās tikai pašiem par sevi, ka viņi nav 25 gadu laikā tikuši pie labklājības tādos amatos, atrašanās kuros neprasa neko citu, kā vien gribu tikt pie labklājības.
Abas ierēdnes ir pilnīgi adekvāti cilvēki, kuru pārākuma apziņa citiem redzamā veidā uzplaiksnīja tikai uz mirkli pavisam lietišķā sarunā par pensiju uzkrājumu sadalījumu Latvijā. Tad, lūk, nevarēja cilvēki nociesties un neizrādīt to, ka tikuši jau tādā līmenī, kurā nodokļu maksātāju nauda tiek piešķirta tik daudz, cik vien saņēmēju sirsniņas kāro ne vien labai dzīvei uzreiz, bet arī iegrāmatošanai pirmajā un otrajā pensiju līmenī tādā apjomā, no kāda viņiem kaut līdz 100, kaut līdz 200 (joks) gadu vecumam tāpat pietiks visam.
Tajā reizē nesanāca pastāstīt viņām par gadus divdesmit senu ekskursiju pa toreizējo Garkalnes pagastu, kur pagastvecis rādīja arī uz tādām mājiņām pie Baltezera, no kurām bijušie Latvijas Komunistiskās partijas funkcionāri nākot uz pašvaldību lūgt malkas klēpīti, kādu no pensijām nopirkt nesanāk. Nevarēja neko tādu iedomāties šie cilvēki tad, kad viņiem bija mājiņu celšanai pietiekamas algas un pārliecība par vecumdienām, kuras nodrošinās nevis parastās, bet personālās pensijas rubļi. Būtu par daudz apgalvot, ka J. Reiru domīgu padarīja tieši šo gadījumu atstāstījums pērnā gada pavasara sarunā ar viņu par tobrīd tuvojošos otrā pensiju līmeņa 15 gadu jubileju, bet viņš tagad izskatās pēc tāda, kas patiešām sācis domāt par nākotni - par savu nākotni pēc 30 gadiem.