Labāk nekā kliegt un brēkt ir saprast, kāpēc Ivara Godmaņa un Valda Dombrovska valdības demonstratīvi ceļ ierēdņu un politiķu labklājību.
Starptautiskā Valūtas fonda aizdevumi jebkurā valstī uztur veco un jauno parādu atdošanai nepieciešamo vidi, kuras pamatelements ir valsts pārvaldes aparāts. Tā saglabāšanās patiešām garantē visas parādzīmes, ko treknajos gados izrakstījusi valsts un tās fiziskie un juridiskie iemītnieki. Diemžēl tādējādi tikai juridiski Latvijā viss tiek uzturēts kārtībā, bet faktiski maksātnespējīgi kļūst visi parādnieki ar valsti priekšgalā. Aizlienētā nauda uztur ne vien valsts iestādes, bet arī kopējo infrastruktūru ar strādājošiem uzņēmumiem, apsildītiem dzīvokļiem un braucošām automašīnām. Tieši no šāda viedokļa ir jāuzslavē Saeimas deputātu iniciatīva Ziemassvētku brīvdienās apmeklēt vissmalkākās izpriecu vietas pasaulē un tieši tur parādīt sevi cilvēkiem, kuri lemj par kredītu (ne)piešķiršanu Latvijai. Viņi tagad ir paši galvenie, kas pārliecina sevi un citus, ka ekonomika taču funkcionē, un nodrošinās parādu atdošanu nākotnē. Taču pietiek Latvijai nesaņemt turpmākās aizdevumu porcijas, lai dzīve šeit pilnībā apvērstos. Bez algu izmaksām palikušie valsts kalpotāji līdz ar vairumu pārējo pilsētnieku no daudzdzīvokļu ēkām bez centrālās apkures un ūdensapgādes dosies kurš pie radiem laukos, kurš uz ārzemēm, bet ne uz darbu tā tagadējā veidolā. Nav jēgas pat no tām darba vietām, kurās tiek ražotas par valūtu tirgojamas preces, ja valūtas ieņēmumi valsts līmenī nesedz izdevumus par iedzīvotāju lielajai daļai nepieciešamajiem energoresursiem un pārtiku. SVF pareizi norāda, ka vieglāk un ātrāk ir samazināmi valsts kopējie izdevumi nekā palielināms par valūtu pārdodamais preču un pakalpojumu apjoms. Vēl atklātāk sakot, vispār nav paredzams, ka un kā Latvija sasniegs tādu ražošanas apjomu, kas atbilstu 2006.–2008. gadā pieredzētajam patēriņa līmenim komplektā ar toreiz un tagad ņemto valsts un privāto kredītu atmaksu.
Patēriņa samazināšana kā makroekonomisks raksturojums šķiet Latvijai gluži pieņemama. Vai tad 2005. gadā kopumā bija tik slikti? Lai tas paliek par vidējo rādītāju starp iedzīvotāju mazākumu, kas turpinās ar katru gadu dzīvot aizvien labāk, un vairākumu, kas atgriezīsies uz kāda no tiem patēriņa līmeņiem, kādā tie paši vai citi cilvēki šeit dzīvoja un izdzīvoja laikā starp 1990. un 2005. gadu. Uz konkrētajiem cilvēkiem šis padoms attiecas kā prasība samaksāt tagadējās autobusa biļetes cenu ja ne ar 1993. gada, tad vismaz ar 2000.–2004. gada vidējiem ienākumiem.
Nav vērts apgrūtināt galvu ar padomju rubļa, Latvijas rubļa un lata pirktspējas paritātes mērījumiem, jo lats kopš 1993. gada ir pamanījies dažās pozīcijās zaudēt savu pirktspēju simtiem reižu, bet visās iztikas līdzekļu pamatpozīcijās – desmitiem reižu. Aiz runām par lata pirktspējas kritumu stāv cilvēku pirktspējas kritums, ja cenas paliek aptuveni līdzšinējās, bet ieņēmumi sarūk līdz pagājušā gadsimta pēdējā gadu desmita līmenim. Sabiedrībā vienmēr atrodas cilvēki, kuri kaut ko tādu piedzīvo un tālāk gadiem ilgi izdzīvo īpašā šķirā, ko Latvijā apzīmē ar padomjlaika vārdu bomži. Latvijas Saeimas un valdības jaunievedumi 2010. gada nodokļos robežojas ar kreditoriem dotu solījumu daudzkāršot valsts ieņēmumus tieši uz šo cilvēku rēķina. Proti, vispirms tikšot daudzkāršots pats bomžu skaits. Latvijā taču darbojas regresīvās nodokļu skalas, pēc kurām nodokļu slogs ir jo lielāks, jo cilvēks trūcīgāks. Tādā gadījumā valsts ieņēmumi būšot jo lielāki, jo vairāk valstī pilnīgu nabagu. Tā, lūk, izrēķinājusi LR Finanšu ministrija un uzstājas ar tik lielu pārliecību, ka SVF sācis ar interesi vērot, kurp šī domu gaita novedīs. SVF tik tiešām nezina, kā piedzīt parādus no valstīm, kurās ārējo parādu apmaksai nepieciešamā valūta netiek iegūta pamatā ar dabas resursu izpārdošanu.
