Paldies Latvijas Republikas Centrālās statistikas pārvaldes priekšniecei Aijai Žīgurei par piemēru, kā izturēties pret skaitļiem tik brīvi un radoši, ka žurnālistiem līdz viņai vēl augt un augt.
Statistika apmierina cilvēku vajadzību salīdzināt, piemēram, Latvijā saražoto trumuļu skaitu vai izslauktā piena tilpumu ar to, cik trumuļu saražoti vai cik piena izslaukts pirms mēneša vai pirms gada tajā pašā mēnesī; vai vairāk, vai mazāk nekā Lietuvā un Igaunijā, kā arī Eiropā un pasaulē (otrajā gadījumā tikai salīdzināmās mērvienībās – attiecībā pret vienu iedzīvotāju u. tml.). Varētu gan jautāt, kas tā tāda par vajadzību, jo vienam cilvēkam (mājsaimniecībai) pat ar vienu trumuli mēnesī būtu daudz par daudz, bet mēs savu dzīvi esam iekārtojuši tā, lai nekādi jautājumi pat trumuļu skaitīšanas lietderību sen vairs nerastos. Arī trumuļi taču tiek ierēķināti iekšzemes kopproduktā, bez kura mēs vairs nevarētu paspert ne soli. Proti, bez nemitīgas IKP uzrādīšanas Latvijas valsts nevarētu turpināt aizņemties, bet ar aizņēmumiem nesegtu budžeta deficītu mēs sajustu, ilgākais, mēneša laikā, kā valsts neizmaksātas algas, pensijas u. c. nenokārtotas saistības.
Parāda pieauguma nodrošināšana ar IKP pieauguma procentiem prasa aizdevēju ticību, ka IKP pieaugums nav vienkārši pasludināts atbilstoši katras valsts vajadzībām pēc jauniem aizdevumiem. Ja Latvijas valsts lielākais kreditors šobrīd ir Eiropas Komisija, tad jābūt tā, kā Neatkarīgajai atrakstīja Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes priekšniece Aija Žīgure, ka šeit «ikvienas statistikas pamatā ir stingra un ES līmenī saskaņota metodoloģija». Viņu, lūk, bija pamatoti satraukušas jau vairākas publikācijas Neatkarīgajā, kurās apcerēts «gadījums ar Latvijas rūpniecības izaugsmes falsifikāciju», kā galu galā formulēja Juris Paiders*. Formulējums uzmanīgs un neapgāžams kā falsifikācijas fakts. A. Žīgures kundzes «atbildē uz NRA 19.05.2014. komentārrakstu»**, gan tikai garāmejot, pieminēts iemesls, kādēļ Neatkarīgā tieši 2014. gada pirmajā pusē pievērsusies rūpniecības datu falsifikācijas tēmai. Proti, ka CSP atzina par nepareiziem jeb falšiem pašas publicētos datus par Latvijas rūpniecību 2014. gada janvārī. Maija beigās vairs nav vērts strīdēties par vārda «falsificēt» nozīmju niansēm, pēc kurām par datu falsifikāciju varētu nosaukt vai nu nepareizo CSP datu publicēšanas brīdi martā, vai šo datu atzīšanu par falšiem un atsaukšanu aprīlī, bet datu falsifikācija bija notikusi šā vai tā.
Diez vai būtu bijis pareizi nepievērst nekādu uzmanību datu grozīšanai par aptuveni desmit procentpunktiem (runa bija par vairāku 2014. gada janvāra rūpniecības rādītāju grozīšanu) 100 procentu skalā, jo tie taču bija būtiski grozījumi, nevis precizējumi līdz
0,1, vai 1, vai pat pāris procentpunktiem. A. Žīgure nebūt nesāka apgalvot, ka desmit būtu nemanāmi maz attiecībā pret simtu, bet norāda, ka datu grozīšana arī šādā amplitūdā «nav nekas cits kā ikdienas darbs, lai nodrošinātu pēc iespējas jaunākus un precīzākus datus ekonomikas procesu izvērtējumam un tam nav ne mazākās saistības ar kāda pasūtījumu vai kāda individuālajām vēlmēm». Noteikti, ka CSP nav grozījusi datus atbilstoši kāda individuālajām vēlmēm. Nav šaubu par A. Žīgures sniegto informāciju, ka ierosmi grozīt savus datus CSP guva, «gan aptaujājot uzņēmējus un citus respondentus, gan sazinoties ar ražotāju asociācijām, kolēģiem kaimiņvalstīs, piedaloties semināros un darba grupās». Tās bija tikai un vienīgi kolektīvās vēlmes, atbilstoši kurām neviens nevienam nepasūtīja padarīt pievilcīgākus Latvijas rūpniecības rādītājus. Tāpēc jau kolektīvs ir kolektīvs, ka tā locekļi paši saprot, kas viņiem jādara.
Lai kolektīvās vēlmes apmierinātu, A. Žīgures kundzei nācies pieļaut dažus negludumus vēstījumā par ticamību Latvijas statistikai. Pirmkārt, visvisādi uzsvērta sevišķi labas rūpniecības datu apkopošanas metodes ieviešana jau 2011. gadā, bet datu falsifikācija taču notikusi pavisam nesen – 2014. gadā, kad labā metode tika sen lietota pilnā sparā. Otrkārt, jaunākas un labākas metodes atšķirība starp vecāku un sliktāku metodi tiek ilustrēta ar rezultātu atšķirību par tikai pāris procentpunktiem, kuru dēļ nekāda diskusija droši vien nebūtu izvērsusies. Uz desmit procentpunktiem tomēr bija jāpaskatās uzmanīgāk.
Paldies A. Žīgures kundzei par atklāsmi, ka «statistika nepārtraukti seko izmaiņām ne tikai statistikas datos, bet arī, vērojot un analizējot nozaru attīstības tendences un notikumus, lai varētu savlaicīgi novērst neatbilstības starp svaru struktūru un esošo ekonomisko situāciju». CSP un visam ap šo iestādi aplipušajam domubiedru kolektīvam ir taisnība, ka «esošā ekonomiskā situācija» Latvijā balstās uz naudas tērēšanu no trijiem avotiem: no ES palīdzības fondiem, no valsts un pašvaldību aizņēmumiem un uz Latvijas viesstrādnieku naudas sūtījumiem. Ja rūpniecībai šajā situācijā atlikusi mazsvarīga loma, tad vēl jo mazsvarīgāks un tāpēc ignorējams ir rūpniecības sarukums par desmito daļu. Laikam jau pārliecība par rūpniecības datu maznozīmību noveda CSP līdz nolaidībai, publicējot janvāra reālos datus, nevis A. Žīgures kundzes nosaukto «semināru un darba grupu» prasības, kādiem šiem datiem jābūt. Tikai pēc tam izrādījās, ka statistiķu rutīnas darbs satriecies ar kreditoru rutīnas darbu izslēgt no turpmākās kreditēšanas parādniekus, kas nespēj uzrādīt kaut formālas atskaites par tādu saimniekošanu, kas teorētiski ļautu parādus atdot. Tūlīt pēc tam atskaites tika izlabotas atbilstoši kreditoru prasībām un «esošā ekonomiskās situācija» palikusi esoša. Ja Latvijas iedzīvotāju vairākumu tā apmierina, tad statistiķi to nebojās ar sliktām ziņām.