Eiropas Savienības banku uzraudzība tagad atgādina nostāstu par Polinēziju – tur kredītus kādreiz devuši tikai tiem, kuri spēja uzrādīt iepriekšējam kredītņēmējam nogrieztu galvu.
Tik tiešām ir vajadzīgi stingri pasākumi, lai cilvēku skaita un viņu labklājības pieauguma summa nepadarītu visu apdzīvoto teritoriju par turpmākai apdzīvošanai nederīgu tuksnesi, t.i., par atkritumu izgāztuvi. Šo gudrību jau sen bija spiesti apgūt cilvēki uz tāda izmēra saliņām, attiecībā pret kurām Latvija būtu lielvalsts. Ja cilvēku dzimstība tur izsenis netiktu ierobežota stingri un ļoti stingri, tad pietiktu ar pāris paaudzēm, lai džungļiem klāta saliņa pārvērtos par kārtējo smilšu čupiņu mazliet virs Klusā okeāna līmeņa.
Naudai atņem zeltu, zeltam – naudu Salu un saliņu Polinēzijas arhipelāgā ir krietni pāri tūkstotim, tāpēc nerādīsim ar pirkstu ne uz vienu konkrēti, pamatojoties uz ko radies nostāsts par polinēziešiem. Proti, ka tur cilvēks piedzimst un dzīvo ar apzīmējumu «ei, tu tur!» tik ilgi, kamēr nenogalina savu ciltsbrāli ar mērķi parādīt cilts vecākajiem šā cilvēka nogriezto galvu. Turklāt jānogalina ne tāds pats «ei, tu tur!», bet cilvēks ar Vārdu. Tā, lūk, cilvēks tiek pie sava Vārda – pie tā paša vārda, kāds iepriekš bijis nogalinātajam.
Latviju no šeit par paraugu piesauktās Polinēzijas šķir ne tikai tūkstošiem kilometru, bet arī tūkstošiem gadu. Pa to laiku vismaz eiropieši iemācījās dažas problēmas risināt bez nogrieztu galvu uzrādīšanas. Galvas tika aizvietotas ar naudu – noteikti ar zelta naudu. Pēc tam eiropieši iemācījās zelta naudas vietā lietot apdrukātu papīru, bet tas nemainīja pilnīgi neko, jo papīra lietošana tika pamatota ar ticību, ka papīrs esot nodrošināts ar zeltu valdnieka jeb valsts mantu pagrabā, t.i., bankā. Ik pa laikam gan izrādījās, ka neuzticami mantziņi ir zeltu pievākuši sev un banknotēm nekāda seguma nav, bet šīs problēmas bija risināmas ar sodu likumiem. Ir pagājuši knapi piecdesmit gadi kopš pārsteidzošā atklājuma, ka nauda, izrādās, esot nauda, nevis zelts un zelts esot zelts, nevis nauda. Abas šīs lietas esot tik labas katra pati par sevi, ka tās varot dzīvot katra savu dzīvi. Citiem vārdiem sakot, naudu esot iespējams nodrošināt ar pašu naudu. Vajagot tikai izprast naudas aprites jeb makroekonomikas likumus. Tos par mazu, bet taisnīgu atlīdzību jebkuras valsts vadītājam iemācīšot Starptautiskā Valūtas fonda darbinieki. Pēc tam vajadzēs šos likumus ievērot, un viens naudas formā apdrukāts papīriņš nodrošināšot līdzīgus papīriņus mūžību – bez jautājumiem, kāda ir šo apdrukāto papīriņu patiesā vērtība.
Dolārs ir droši segts
Tomēr pavērsiens prom no zelta ir izrādījies par pavērsienu atpakaļ pie galvām. Pirmā ir doma par vācu barona Minhauzena galvu, aiz kuras, ieķēries sev matos, viņš esot izcēlis pats sevi no purva. Stāsts par papīriņu nodrošināšanu ar papīriņiem šķiet aizdomīgi līdzīgs Minhauzena atstātajai pamācībai. Tomēr īstenība izrādījās skarbāka. Atteikšanās no zelta standarta vēl nebija notikusi, kad ap 1919. gadu kaut kur Ukrainā par valdnieku pieteicies Mahno tētiņš (Nestors Mahno, 1888–1934) pasludināja, ka viņa nauda esot nodrošināta ar to cilvēku galvām, kuri atteiksies pieņemt viņa naudu par naudu. Lūk, tā ir lietas būtība! Viņa sagrābtās teritorijas lielums, t.i., mazums, bija salīdzināms ar vienu vai otru Polinēzijas salu, kur viss labi pārskatāms, tāpēc arī Mahno pie šīs būtības nonāca nepilnu gadsimtu agrāk nekā pārējā pasaule.
Tagad jau nu gan visi saprot, ka tikai un vienīgi nogalinātu cilvēku galvas nodrošina papīriņu, kas nodrošina visus pārējos naudveidīgos papīriņus – nodrošina ASV dolāru. Ja nu kāds vēl nav sapratis, kāpēc 2006. gadā vajadzēja atdalīt no pārējā ķermeņa (tieši tas tiek izdarīts ar pareizu cilvēka pakāršanu) Irākas diktatora Sadama Huseina galvu, 2011. gadā pievienot tai Muammara Kadāfi galvu Lībijā un apņemties to pašu izdarīt ar Bašara Asada galvu Sīrijā, tad tas vai nu nav pie pilna prāta, vai – ticamāk – ieinteresēts neredzēt acīmredzamo. Visas šīs galvas viennozīmīgi ir vajadzīgas, lai pasaulē tiktu lietots ASV dolārs un vispār jebkāda papīra nauda, kas vairs nespētu pastāvēt bez tiešas vai pastarpinātas saistības ar ASV dolāru. Šī iemesla dēļ pasaulē neveidojas koalīcija, kas gribētu savaldīt amerikāņu ālēšanos jeb amerikāniskā dzīvesveida uzspiešanu pasaulei. Izrādās, ka šis dzīvesveids nenozīmē kokakolas lietošanu, bet aizvien jaunu jeb svaigu galvu uzspraušanu uz mietiem ap vigvamiem, kā Amerikā tas tūkstošiem gadu praktizēts. Tagadējo ASV indiāņi parasti apdzīvoja plašākas teritorijas nekā polinēzieši, tāpēc nozīmīgie Vārdi Amerikā nebija tik stingri limitēti, tomēr ap katru vigvamu redzamo galvu skaits, svaigums un rangi noteica šā vigvama iemītnieku tiesības uz Vārdu cilšu sanāksmēs. Globalizācijas laikmetā tās pārsauktas par Apvienoto Nāciju Organizācijas asamblejām, bet citādi viss palicis tā, kā tam jāpaliek, lai pasaulē valdītu jelkāda kārtība.
Prom, inflācija, prom!
Mēs esam ar mieru iztikt ar kārtības mazumiņu. Mēs neceram un neprasām, lai nosacītais maizes gabals, ko vakar pirkām par vienu eiro, arī šodien maksātu tikai vienu eiro, bet tomēr kļūstam ļoti nervozi, ja šodien par to pašu maizes gabalu nākas piemaksāt klāt vienam eiro vēl piecus vai vairāk centus. Gandrīz kā traki mēs drāžamies pie bankomātiem pēc naudas, tiklīdz padzirdam, ka noticis kaut kas tāds, kāpēc jaunu naudas pievedumu bankomātiem vairs nebūšot. Kārtības uzturētājiem tad nu kaut kas jādara, lai kārtības mazumiņu patiešām uzturētu. Eiropas Centrālā banka, t.i., Eiropas lielāko valstu oficiālie un neoficiālie valdnieki, šķiet, iedvesmojušies no nostāstiem par polinēziešiem. Tas nozīmē atzīšanos, ka eiropieši nespēj rīkoties tā kā ASV indiāņi savos ziedu laikos un ASV dara joprojām. Proti, ECB neatļaujas rīkoties tā, kā rīkojas ASV Federālo rezervju banka.
Kopīgais starp ECB un FRB ir tas, ka abas centrālās bankas pēc 2008. gada pasaules ekonomiskās krīzes, ko zinām arī kā banku krīzi, ir piegāzušas komercbankas tik pilnas ar naudu, ka izputēt šīs bankas vairs nevar pat teorētiski: ja nauda ir bankās un nav citiem, tad šiem citiem nevar rasties prasījuma tiesības pret bankām un tās nevar bankrotēt. Eirozonas valstis un bankas ir ķērušās pie savstarpējo garantiju sistēmas veidošanas ar cerībām, ka tā būs tikai naudas pagrozīšana un vienam otram peļņa, grozot naudu, ko izlietot banku glābšanai no bankrotiem nevajadzēs nekad, jo bankroti vairs nav iespējami.
Atšķiras noteikumi, pēc kādiem ASV un ES bankas drīkst laist tajās iegāzto naudu tālākajā apritē. ASV noteikumi ir daudz mīkstāki, jo ASV dolāriem paredzami tālāki ceļi pasaulē līdz vietām, kur dolārs varēs tikt nodrošināts ar ASV kara flotes eskadru un Centrālās izlūkošanas pārvaldes aģentu vizītēm, t.i., ar to cilvēku galvām, kuri atteikušies dolāru pieņemt. Tas ļauj ASV palaist apritē naudu, kas gandrīz nemaz neietekmē cenu līmeni pašā ASV. Eiro ceļi ir daudz īsāki. Ja visa ECB emitētā nauda būtu jau palaista apritē eirozonā un visā ES, mūsu nosacītais maizes gabals šodien maksātu nevis 1,05 eiro, bet 5 eiro, kas nepaliktu bez ļaunām sekām. Cilvēki vienkārši nespētu tikt šādiem lēcieniem līdzi un būtu spiesti meklēt sev dzīves vietas ar samaksājamām cenām.
Bankas degradējas
Pāris miljonu Latvijas iedzīvotāju cīnās par izdzīvošanu, rēķinoties ar iespēju doties uz bagātākajiem eirozonas un ES apvidiem, bet tur dzīvojošiem simtiem miljonu cilvēku taču nav citu vietu, kur glābties. Viņiem atliktu protestēt, turklāt ne vairs kopš 19. gadsimta vidus kopto protesta demonstrāciju veidā.
Lai pasargātu eiropiešus no lielākām nepatikšanām, viņi tiek pasargāti no liekas naudas, kas savākta bankās. Protams, kredītņēmējiem nav jāiet uz bankām ar citiem bankas klientiem nogrieztām galvām, jo kreditēšanas ierobežošanu nodrošina pašas bankas, t.i., Finanšu un kapitāla tirgus komisija Latvijā un līdzīgas iestādes jebkurā ES valstī. Civilizētā Eiropa neprasa galvu, bet naudas līdzsvaru pavisam vienkāršā veidā, lai bankas izsniegtu tikai tik daudz naudas, cik atguvušas. Tiklīdz naudas iesniegšanā tiek ielaista nauda, ko bankas ieguvušas jebkādā citā veidā no noguldītājiem, apkalpoto kontu atlikumiem un starpbanku aizdevumiem, tā uzraugi klāt un atrod tik daudz sliktas kvalitātes kredītu, kuru segšanai bankām jāveido uzkrājumi, ka tālākā kreditēšana jāaptur.
Bankas kļūst par naudas norēķinu vešanas iestādēm, kas pārtiek no maksas par transakcijām un citām no kreditēšanas atšķirīgajām atrakcijām, kādas cits citam rīko banku klienti un pašas bankas. Nu jau ir tā, ka faktiski klienti maksā bankām par tiesībām glabāt naudu bankā, nevis banka maksā klientiem par tiesībām viņu naudu izlietot, jo naudai nav pielietojuma, kurā peļņa pārsniegtu risku šo naudu pazaudēt. Ar maksām par kontu apkalpošanu droši vien pietiek, lai banku darbinieki turpinātu dzīvot tā, kā pierasts, bet viņu dzīve bez kreditēšanas ir diezgan garlaicīga un atstāj vietu pārdomām, vai viņu bankas vairs pelna banku vārdu.