Atbrīvot, nevajag paturēt. Atbrīvot nevajag, paturēt. Kā būtu labāk? Formāli Latvijas hokeja izlase pasaules čempionātā Kanādā nav izpildījusi uzdevumu un iekļuvusi desmitniekā, turklāt uzdevums netika izpildīts arī pirms gada.
Vispār jau uzdevums ieņemt konkrētu vietu sportā man vispār liekas diezgan absurda padarīšana, jo nevar taču iepriekš paredzēt, kas var pēkšņi gadīties. Tāpēc dažkārt pat vislielākie un neapgāžamākie favorīti zaudē. Sportā nekas nenotiek pēc pasūtījuma. Tas nav restorāns, kur pasūti ēdienu, tev to atnes, tu to apēd, samaksā un apmierināts (vai neapmierināts) dodies prom.
Cita lieta, ka sportā rezultāts tiek plānots, uz rezultātu un konkrētu vietu jātiecas. Latvijas izlase tiecās uz vietu desmitniekā, Latvijas izlasei ļoti reāla bija arī vieta astoņniekā un līdz ar to tikšana uz Vankūveras olimpiskajām spēlēm pa taisno nevis caur kvalifikācijas turnīru, bet... Palikām 11. vietā. Par divām vietām augstāk nekā pirms gada. Vienu vietu zemāk nekā bija uzdots. It kā labāk, it kā progress, bet - tajā pašā laikā - zemāk nekā vajadzēja un gribējās. Kā lai vērtē?
Neviens taču neriskēs viennozīmīgi apgalvot, ka, piemēram, Slovākija, kas cīnījās par palikšanu Elites grupā, ir vājāka par Latvijas izlasi, bet Norvēģija, kas spēlēja ceturtdaļfinālā, ir spēcīgāka par mums. Tā ka konkrētai vietai šoreiz ir tikai formāla nozīme un to, protams, var veiksmīgi izmantot kā galveno trumpi, ja vajag pašreizējo izlases galveno treneri Oļegu Znaroku un viņa palīgus dabūt malā. Formāli iemesls tam ir, bet vai ir arī pēc būtības?
Skaidrs, ka Oļegam vēl pietrūkst pieredzes trenera darbā, skaidrs, ka viņš un viņa palīgi pieļāva kaut kādas kļūdas (tik pat labi var pārmest pieļautās kļūdas arī, piemēram, Kanādas izlases galvenajam trenerim Kenam Hičkokam par zaudēto finālu) un lielā mērā ar to var izskaidrot viņa vadītās komandas zaudējumus divās svarīgākajās spēlēs pēc kārtas - pērn Maskavā un tagad Halifaksā. Iespējams, ka Znarokam pietrūka ne tik daudz trenera darba pieredzes vispār, cik pieredzes darbā tieši šādā līmenī, jo viņa trenētā un vadītā LSPA/Rīga taču "Samsung"premjerlīgā spēkojās ne jau par titulu.
Jaunajā sezonā Znaroks strādās pavisam citā līmenī Maskavas apgabala MVD komandā KHL čempionātā un iegūs jau pavisam citu pieredzi. Vai viņam vēl būs lemts to likt lietā Latvijas izlasē arī nākamajā sezonā? Pagaidām šajā ziņā ir klusums. Nebūtu mūsu hokeja saimniecībā tik daudz "zemūdens straumju" un savstarpējās neiecietības, būtu mēs vienoti savās idejās un mērķos, tad izlases interesēs labākais variants būtu, ja Znaroks strādātu nevis MVD, bet gan topošajā Rīgas "Dinamo" komandā, kurā būs vairāk nekā 10 izlases hokejistu. Tad varētu KHL spraigo un augsta līmeņa spēļu gaitā slīpēt gan izlases spēli vairākumā, gan mazākumā, gan vēl dažādus tās variantus. Tik tālredzīgi diemžēl neesam.
Pirmo reizi izdevās būt tik tuvu hokeja izlasei un tā atstāja vienotas, draudzīgas komandas iespaidu. Treneru duetam Oļegs Znaroks un Harijs Vītoliņš (plus viņu palīgi) ir izdevies izveidot labu kolektīvu, ir jau redzami arī abu kopdarba augļi un varbūt šoreiz būtu patiešām vērts nevērtēt izlases sniegumu tikai formāli un tikai atbilstoši ieņemtajai vietai, bet gan ļaut abiem bijušajiem izlases kapteiņiem turpināt iesākto? Šaubos, ka treneru maiņa tikai maiņas un formāla uzdevuma neizpildīšanas dēļ nesīs labākus un saldākus augļus. Hokejisti taču mums par 90 procentiem paliks tie paši.
[no www.delfi.lv]