Skaistākais – rezultāts uz tablo
Skaistākais, kas var būt futbolā, tas ir rezultāts uz tablo. Tā reiz teica angļi. Latvijas futbola izlasei Baltijas kausa izcīņā tieši rezultāts bija skaists, bet spēle... Kā mēdz teikt, tad vienam patīk meita, bet citam – kleita.
Latvijas izlase vecākajā valstu komandu turnīrā Eiropā pārspēja gan Igauniju, gan Lietuvu, kas „uz papīra" un zināmā mērā ar spēles lielāko daļu laukumā izskatījās spēcīgāka, tā ka tikai tāpēc vien būtu nekorekti apšaubīt uzvaras likumsakarību. Vai kāds vicinās kritikas cirvi, ja, tamlīdzīgā manierē (maksimāla pašatdeve, spēles disciplīna, saliedētība, pretuzbrukumi, standartsituāciju izmantošana) spēlēdama, Latvijas izlase cīnīsies par tikšanu uz 2010. gada pasaules čempionāta finālturnīru?
Neapmierinātie būs vienmēr un tas ir labi. Vēl labāk, ja neapmierinātie ir pašā komandā. Latvijas izlases treneri un spēlētāji nebūt neuzskata, ka spēlējam nevainojami, taču nevar noliegt arī to, ka mēs pratām savus trumpjus izmantot labāk nekā pretinieki, kaut gan viņiem to nereti ir vairāk. Nāks klāt Verpakovskis, Rubins un Stepanovs, kuri traumu dēļ nepiedalījās šajā turnīrā, bet bija kopā ar komandu, izveseļosies Rimkus un Kļava, kuri traumu dēļ nespēlēja izšķirīgajā mačā ar Lietuvu, līdz pasaules čempionāta kvalifikācijas turnīram izlases treneri uzaicinās vēl dažus jaunus futbolistus, tā ka pašreiz Latvijas izlasē veidojas diezgan labas iespējas variēt sastāvu un pat viena vai dažu līderu izkrišana no ierindas, acīmredzami neiedragā komandas spēli.
Ietekmē - noteikti, jo arī Itālijas, Francijas Vācijas un jebkuras citas futbola lielvalsts sniegumu ietekmēs viena vai dažu labāko spēlētāju iztrūkums. Svarīgi ir, cik lielā mērā ietekmē. Jau pērn izlases rindās parādījās jauni vārdi, tagad ir vēl jauni, turklāt vēl daži futbolisti (gados jauni!), kas sevi labi parādīja LMT virslīgas spēlēs, ir Aleksandra Starkova un viņa palīgu tuvākajā redzeslokā. Tas vieš optimismu. Bet spēle...
Tā pilnveidosies. Mēs nekad nespēlēsim tā, kā, piemēram, Spānija vai Nīderlande, kā Vācija vai Itālija, mēs spēlēsim savu spēli - to, ko varam spēlēm ar saviem futbolistiem, ar tiem, kas ir mūsu rīcībā. Izlase nav klubs, kurā var iesaistīt (nopirkt) 5-6 meistarīgus leģionārus un līdz nepazīšanai izmainīt tā spēli, izlasē varam rēķināties tikai ar tiem spēlētājiem, kas mums un kas mums aug. Un kamēr šāda „sava spēle" dod labu rezultātu vai cerību uz labu rezultātu, tad kāpēc vajadzētu kaut ko krasi mainīt? Paskatieties uz tablo...
[no www.delfi.lv]
