Arī šajā Eiropas futbola čempionātā neiztika bez pārsteigumiem. To var secināt jau pirms pusfināla spēlēm, nemaz negaidot finālu un tā iznākumu.
Vai kāds varēja paredzēt, ka pusfinālā spēlēs Turcija un Krievija? Tikai retais un tas bija šo komandu līdzjutējs. Vai kāds pirms četriem gadiem varēja paredzēt Grieķijas uzvaru un Latvijas iekļūšanu finālturnīrā? Visticamāk, ka neviens.
Tā vien liekas, ka lielie futbola turnīri mūs jau sāk pieradināt pie pārsteigumiem. Brūk ierastie priekšstati par to, kam vajadzētu spēlēt par titulu vai vismaz būt pusfinālos, taču tajā pašā laikā katram lielākam vai mazākam pārsteigumam var atrast izskaidrojumu, bet kopā šie izskaidrojumi apliecina tikai vienu - izlašu līmenī spēku samēri izlīdzinās un pārsteigumus turpmāk jāgaida katrā nākamajā lielajā turnīrā. Tie pat vairs nav pārsteigumi, jo atliek tikai uzminēt, kura komanda vai kuras komandas tos sagādās.
Pirms četriem gadiem tās bija Grieķija un Latvija. Grieķus tādus, kādus tos uz Portugāli atveda vācu treneris Otomārs Rehāgels, daudzi nebija redzējuši, ne tikai līdzjutēji, bet arī grieķu katri nākamie pretinieki, šķiet, zemapziņā gaidīja, ka agri vai vēlu viņi klups, ka ilgi tas viss neturpināsies. Grieķi aizgāja līdz galam. Vai viņi spēlēja labāk par visiem? Laikam jau jā, jo viņi taču kļuva par čempioniem, bet... Kaut kā negribas tomēr tā apgalvot. Rehāgels trāpīja „desmitniekā" daudzos aspektos, visi apstākļi toreiz bija grieķiem par labu un viņi paši bija pietiekami spēcīgi, lai tos izmantotu. Ne vairāk.
Un vai vēl lielāks brīnums nebija Latvijas izlases iekļūšana finālturnīrā? Kvalifikācijas turnīrā mums daudzi apstākļi pavērsās par labu, taču mēs nekad nebūtu braukuši uz Portugāli, ja nebūtu pietiekami spēcīgi, lai tos izmantotu. Tā ka tikai ar labvēlīgu apstākļu sakritību vien panākumus izskaidrot nevar un vēl jo vairāk tas attiecas uz šā gada Eiropas čempionāta lielāko pārsteigumu autorēm Krievijas un Turcijas izlasēm.
Par kādiem labvēlīgiem apstākļiem var runāt, ja turki nevienu no uzvarētajām spēlēm nav sākuši ar izvirzīšanos vadībā? Vēl vairāk - pret Čehiju bija pat 0:2, bet pret Horvātiju bija 0:1 papildlaika priekšpēdējā minūtē. Taču pusfinālā spēlēs Turcija nevis Čehija vai Horvātija. Septiņi Turcijas izlases futbolisti spēlē ārzemju klubos, taču tikai vienu no tiem var nosaukt par Eiropas TOP līmeņa klubu (Minhenes FC „Bayern", kur spēlē Hamits Altintops). Daudz svarīgāk laikam ir tas, ka turku čempions gadu no gada piedalās UEFA Čempionu līgā, bet aizvadītajā sezonā „Fenerbahce" iekļuva arī ČL ceturtdaļfinālā, kur sīvā cīņā piekāpās Londonas „Chelsea". Vietējo klubu sakarā der atcerēties arī cita Stambulas kluba „Galatasaray" uzvaru UEFA kausa izcīņā 2000. gadā.
Krievijas izlasē ir tikai viens (!) spēlētājs no ārzemju kluba, turklāt šis klubs no Nirnbergas, kurā spēlē Ivans Sajenko, izkrita no Vācijas Bundeslīgas. Agri vai vēlu milzīgajai (pat astronomiskajai un nereti nepamatoti lielai) naudai, kas tiek ieguldīta Krievijas futbolā (pēdējā laikā - arī infrastruktūrā un rezervju gatavošanā), vajadzēja dot rezultātu, vajadzīgs bija tikai laiks un cilvēks, kas pratīs sakārtot izlasi. Ne velti laikam tomēr nu jau bijušais Nīderlandes izlases galvenais treneris Marko van Bastens izteicās, ka „bīstamākais Krievijas izlases spēlētājs ir Gūss Hidinkss."
Pēc 1:4 pirmajā mačā ar Spāniju diezin vai kāds domāja, ka Krievija sāks spēlēt arvien labāk un labāk, bet ceturtdaļfinālā pret Nīderlandi parādīs jau čempiones cienīgu spēli. Tas gan nenozīmē, ka krievi revanšēsies spāņiem, iekļūs finālā un iegūs titulu, tas arī nenozīmē, ka arī turpmākajos lielajos turnīros Krievija vienmēr būs klāt un spēlēs pusfinālā, taču tas liecina, ka, lai cik labvēlīgi vai nelabvēlīgi būtu apstākļi, viss pirmām kārtām ir atkarīgs no tevis paša. Ja Hidinksam un viņa palīgiem (starp citu - jaunās paaudzes Krievijas treneriem, vēl nesen arī Eiropā pazīstamiem futbolistiem Aleksandram Borodjukam un Igoram Korņejevam) nebūtu pieticis pacietības pieturēties savam ceļam, kad daži vietējie „izcilie futbola speciālisti" tos „ēda nost", ja nebūtu izdevies radīt izlasē saliedētu un draudzīgu kolektīvu, tad Krievija būtu nospēlējusi „kā vienmēr".
Pēc Anglijas izlases neiekļūšanas Eiropas čempionāta finālturnīrā daudzi bēdājās, ka šīs komandas ļoti pietrūks, ka bez tās Eiropas čempionāts tomēr nebūs tāds, kāds varētu būt, taču tagad varam pat priecāties, ka tā noticis, jo citādi Gūss Hidinkss nebūtu pārsteidzis ar savu kārtējo „futbola brīnumu". Kaut gan - kāds tas tagad vairs pārsteigums...
[no www.delfi.lv]
