Likumsakarīgā Spānija

 

Likumsakarīgāka čempiona par Spānijas izlasi Eiropas futbola 13. čempionātā laikam nemaz nevarēja būt. Vienīgā komanda, kas aizvadīja visu turnīru bez aizķeršanās, vienīgā, kas uzvarēja visās spēlēs, vienīgā… Pēc 44 gadu pārtraukuma "Sarkanā fūrija" atkal var līksmot!

Beidzot spāņiem viss izdevās. Pareizāk - beidzot viņiem izdevās visa turnīra garumā nodemonstrēt to, ko viņi prot un šeit ir lielākais viņu trenera, gandrīz 70 gadus vecā Luisa Aragonesa nopelns (kļuva par vecāko treneri Eiropas čempionātu vēsturē, kura vadībā tiek iegūts tituls). Jāsāk arvien vairāk piekrist versijai, ka Aragoness apzināti gandrīz visas kritikas bultas novirzīja uz sevi, par galveno un gandrīz vienīgo apspriešanas un diskusiju tematu padarīdams Spānijas virslīgas čempionāta labākā spēlētāja un UEFA čempionu līgas labākā vārtu guvēja Raula nepaņemšanu izlasē (par Guti bija nesalīdzināmi mazāk diskusiju).

Aragoness ne par milimetru neatkāpās no savas ieceres veidot jaunu komandu, veidot jaunus līderus, bet viņa paziņojums par aiziešanu no galvenā trenera amata neatkarīgi no Eiropas čempionāta iznākuma - kā tagad to redzam - nebūt nebija labi bruģēts atkāpšanās ceļš. Aragoness apliecināja, ka ne velti viņu sauc par "El Sabio" - Gudro. Trenera nepiekāpšanās kritiķiem, starp kuriem netrūka arī ļoti autoritatīvu personu, šķiet, deva komandai nepieciešamo un iepriekš tik bieži iztrūkstošo pārliecību, saliedēja to.

Spānija nevienā no spēlēm neatkāpās no saviem spēles principiem un neļāva nevienam pretiniekam uzspiest tai savu spēli (daļēji tas izdevās Itālijai, taču arī vienīgajā spēlē, kurā spāņi neguva vārtus no spēles, viņi izskatījās interesantāk un spēlēja labāk). Aragoness "izvilka" dienas gaismā tādus futbolistus kā uzbrucējs Daniels Guisa (jā, rezultatīvākais aizvadītā Spānijas čempionāta spēlētājs, bet - kas tad viņu ārpus Spānijas īsti zināja?), pussargus Santi Kasorlu, Rubenu de la Redu (kaut arī nospēlēja tikai vienu maču pret Grieķiju, tomēr palika atmiņā un pierādīja savu nepieciešamību izlasei), pavisam jaunā kvalitātē - daudz augstākā! - apliecināja sevi pussargs Dāvids Silva un aizsargs Hoans Kapdevila.

Daļa Spānijas izlases futbolistu atradās spāņu futbola grandu Madrides "Real" un FC "Barcelona" slavas un panākumu ēnā (tajā skaitā arī daži abu šo klubu spēlētāji), bet tagad Aragoness palīdzēja viņiem noticēt, ka arī viņi ne ar ko nav sliktāki, ka arī viņi var uzvarēt un iegūt titulus. Ja jau spāņiem pat tādi meistari kā Cesks Favregass un Havi Alonso var atļauties iziet uz maiņu, ja spāņi var atļauties nomainīt savu "toreadoru" Fernando Toresu otrā puslaika vidū, kas rezultāts ir tikai 1:0, ja viņu sniegumā ne mazāko robu neiecērt Eiropas čempionāta finālturnīra labākā vārtu guvēja Dāvida Viljas izkrišana traumas dēļ, tad...

Tad tā patiešām ir pašreiz labākā KOMANDA Eiropā. Tieši izcila saspēlētība ir Spānijas izlases spēcīgākais trumpis un nebija šajā turnīra komandas, kas to būtu spējīga izjaukt. Finālā likumsakarīgāks būtu rezultāts 2:0 vai pat 3:0 spāņu labā nekā neizšķirts un papildlaiks ar Vācijas laimīgā kārtā izmocītu neizšķirtu. Ja komanda (Vācija) spēles laikā izdara tikai vienu (!?) sitienu vārtu taisnstūri, tad tai nav cerību iegūt čempiones titulu. Vācijas izlasi bieži vien sauc par mašīnu šā vārda labākajā nozīmē, taču svētdienas vakarā Ernsta Hapela stadionā Vīnē un visā Eiropas čempionāta garumā vēl labāka mašīna bija cita - Spānija.

[no www.delfi.lv]