Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs, izdodot rīkojumu par manis atstādināšanu no pašvaldības vadītāja amata pienākumu pildīšanas un publiski apgalvojot, ka es esmu pārkāpis likumu, ir uzņēmies tiesneša lomu, kā arī izdarījis spiedienu uz Rīgas apgabaltiesu un tādējādi pārkāpis Eiropas Cilvēktiesību konvenciju.
Esmu iesniedzis sūdzību Eiropas Cilvēktiesību tiesai, kurā informēju Tiesu, ka Latvijas Republikas vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs publiski vairākkārt ir apgalvojis, ka es esmu vainojams likuma „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonas darbībā” pārkāpšanā. T.i., amatpersona, kas apveltīta ar valsts varu, bez tiesas sprieduma atzina mani par vainīgu.
Es informēju Eiropas Cilvēktiesību tiesu, ka VARAM ministrs E.Sprūdžs ir rupji pārkāpis Konvencijas 6.panta 2.daļā garantēto nevainīguma prezumpciju.
Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības Konvencijas 6.panta 2.daļa nosaka:
„ikviens, kurš tiek apsūdzēts noziedzīgā nodarījumā, tiek uzskatīts par nevainīgu, kamēr viņa vaina nav pieradīta saskaņā ar likumu”.
Vienlaikus informēju Eiropas Cilvēktiesību tiesu arī par to, ka VARAM ministrs ir izdarījis klaju rupju spiedienu uz Rīgas Apgabaltiesas krimināllietu tiesu kolēģiju, kas var kļūt neobjektīva, līdz ar to ir pārkāptas manas Konvencijas 6.panta 1.daļā garantētas tiesības uz lietas taisnīgu iztiesāšanu objektīvā tiesā.
Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības Konvencijas 6.panta 1.daļa nosaka:
„ikvienam ir tiesības, nosakot savu civilo tiesību un pienākumu vai jebkuras viņam izvirzītas apsūdzības pamatotību krimināllietā, uz taisnīgu un atklātu lietas izskatīšanu saprātīgos termiņos neatkarīgā un objektīvā ar likumu izveidotā tiesā”.
ECT ir bijuši vairāki precedenti ar pozitīvu spriedumu līdzīgu sūdzību iesniedzējiem: 10.02.1995. spriedums lietā „Allenet de Ribemont pret Franciju”, 26.03.2002. spriedums lietā „Butkevičus pret Lietuvu”, 28.11.2002. spriedums lietā „Lavents pret Latviju” u.c.
„Publiski un nerezervēti amatpersonu paziņojumi (..) var tikt atzīti par vainas deklarēšanu, kas no vienas puses liek sabiedrībai noticēt paziņojumos paustajam un no otras puses var radīt tiesai priekšstatu par lietas pamatā esošajiem faktiem. Minētā dēļ ir pārkāpta nevainīguma prezumpcija.” (ECT 10.02.1995. spriedums lietā „Allenet de Ribemont pret Franciju”)
„Nevainīguma prezumpcija ir pārkāpta, ja attiecīgais lēmums vai oficiālais paziņojums var radīt priekšstatu par to, ka persona ir vainīga, kaut arī tās vaina nav konstatēta likumā noteiktajā kārtībā. Jebkas, kas rada iespaidu, ka tiesa vai amatpersona uzskata personu par vainīgu, pārkāpj nevainīguma prezumpciju. Nepastāvot spēkā esošam notiesājošam spriedumam, fundamentāla atšķirība ir starp paziņojumiem par to, ka persona tiek turēta aizdomās, no skaidriem paziņojumiem par to, ka persona ir izdarījusi attiecīgo pārkāpumu. Būtiska nozīme ir to formulējumu izvēlei, ko valsts pārstāvji lieto savos paziņojumos saistībā ar personām, attiecībā uz kurām nav spēkā esoša notiesājoša sprieduma.” (ECT 24.04.2008. spriedums lietā „Ismoilovs pret Krieviju”)
„Prokurora paziņojumi par lietā konstatētajiem faktiem, kas ir izdarīti bez jebkādām atrunām vai kvalifikācijas, var tikt saprasti kā paziņojums par to, ka persona ir izdarījusi noziegumu. Šāds kompetentas un autoritatīvas personas paziņojums var likt sabiedrībai noticēt apsūdzētā vainai, pirms tā ir konstatēta likumā noteiktajā kārtībā. Līdz ar to ir pārkāpta nevainīguma prezumpcija.” (ECT 04.10.2010. spriedums lietā „Fatullajevs pret Azerbaidžānu)