Apskurbuši no pēkšņi iegūtās varas, drīzvien pēc ārkārtas Saeimas vēlēšanām Zatlera Reformu partijas politiķi sabiedrībai atklāja savu galveno mērķi – privatizēt Latvijas brīvostas.
Pilnīgi atklāti, neslēpjoties to TV raidījumam paziņoja Aivis Landmanis, toreizējais šīs partijas kandidāts Ventspils brīvostas valdes locekļa amatam. No šiem priekšlikumiem tolaik nenorobežojās nedz partijas priekšsēdētājs Valdis Zatlers, nedz viņa vietniece Sandra Sondore–Kukule. Nenorobežojās arī partijas valdes loceklis un ietekmīgās Saeimas Tautsaimniecības komisijas priekšsēdētājs Vjačeslavs Dombrovskis – privatizācijai nepieciešami papildu argumenti, viņš publiski pauda.
Netika slēpti arī potenciālie privatizatori. Tie bija ārvalstu investori un amerikāņu tirgotāji, kuriem šeit ir nostiprinājušies savi lobiji kā ekonomiskie un politiskie aģenti – padomes, palātas, fondi, centri, sabiedrības „par atklātību” un citas organizācijas ar nosaukumiem, kas daudzu ausīm varbūt skan tīkami. Iepriekšminētais Vjačeslavs Dombrovskis potenciālos privatizatorus aicināja uz Saeimas sēdi, lai uzklausītu viņu argumentus.
Varas skurbuma un politiskās pieredzes trūkuma dēļ zatlerieši tobrīd neaprēķināja, ka tik pārdrošam solim kā Latvijas nacionālo bagātību – brīvostu – privatizācijai tomēr vispirms vajadzētu „sagatavot augsni”. Saņēmuši aukstu dušu ne tikai no sabiedrības, bet arī no šādās lietās krietni pieredzējušākajiem koalīcijas partneriem, zatlerieši mainīja taktiku ostu privatizācijas jautājumā un nu jau par privatizāciju vairs nerunā, bet iecerēto ostu pārvaldes modeļa maiņu sauc patīkami erotiskā vārdā – jābūt „caurspīdīgam”. Kā naktskreklam.
Zatleriešu „jaunā” taktika patiesībā politikā nav nekas jauns un to var raksturot trijos punktos. Pirmkārt, jāizstrādā retorika, ka Latvijas ostās šobrīd nav kārtības (cita starpā, šādu retoriku nekad neatļāvās pat vienmēr uz Latvijas ostu pārņemšanu cerējušie Krievijas investori un viņu bagātīgi apmaksātie lobiji!). Otrkārt, pilnībā jāneitralizē visas daudzmaz ietekmīgās personas, kuras var paust kompetentu viedokli par ostu privatizācijas nepieļaujamību. Treškārt, potenciālajiem ostu privatizētājiem jārada maksimāli pozitīvs tēls.
Zatlera partijas ostu aktīviste Sandra Sondore-Kukule, kura arī cerēja uz vietu kādā no brīvostu valdēm, šo plānu savā sievišķajā naivumā atklāj pilnībā, publicējoties presē.
Atbilstīgi plānam Sondore–Kukule iesaka Lembergam paklusēt (Diena, 03.08.2012. „Patiesība un meli par ostām”), tostarp pastāstot, cik Latvijas ostās viss ir slikti, un paslavē Ārvalstu investoru padomi Latvijā, Amerikas Tirdzniecības palātu un Pasaules Banku, kuri pretēji „Financial Times” protot pareizi novērtēt Latvijas ostas.
Protams, tik primitīvi rīkojoties, Sondore–Kukule iegāž savus vīriešu dzimtes partijas biedrus, kuri to pašu dara aplinkus ceļiem. Piemēram, Sondores–Kukules partijas biedrs ministrs Sprūdžs sadarbībā ar prokuroru Jurisu izdeva papīru, ka tad, kad Lembergs pauž viedokli, Lembergs pārkāpj drošības līdzekli un būtu liekams cietumā. Tas pats – „Lemberg, turi muti!” – jau tas ir, bet ministrs Sprūdžs, prokurora Jurisa iedvesmots, to saka aplinkiem. To pašu aplinkiem saka arī Sondores–Kukules partijas priekšsēdētājs Zatlers, kurš kopā ar deputātu un sorosistu Judinu un prokuroru Jurisu ir izstrādājis kārtējo antilemberga likumu.
Tādējādi zatleriešu puiši mēģina rīkoties aplinkus, lai varbūt izskatītos smalki, bet Sondore–Kukule vienkārši „lauž malku”, kā mēdz teikt kādi citi potenciālie investori no kādas mūsu kaimiņvalsts.
Man sievietes patīk, un es ilgi neturu ļaunu prātu uz viņām. Tāpēc tikai dažas piezīmītes. „Financial Times” izdotais žurnāls „fDi Magazine” pētījumu par brīvajām ekonomiskajām zonām, kurā Ventspils guvusi, manuprāt, izcilu vērtējumu, veic pilnīgi bez maksas. Auditorija šim izdevumam mērāma miljonos, autoritāte finanšu un ekonomikas jautājumos – visaugstākā. Līdz ar to apgalvojums, ka Lembergs, Ventspils Dome vai Ventspils brīvostas pārvalde minētajā pētījumā būtu kaut ko ietekmējusi vai „pasūtījusi mūziku”, jau ir akmens žurnāla, kas ir viens no respektablākajiem pasaulē, dārziņā. Apgalvojums, ka es varu ietekmēt „Financial Times” saturu, sanāk jau tāds kā kompliments man.
Ja vēlaties, lai jūs uzskata par speciālisti ostu jautājumos, nejauciet elementāras lietas! Piemēram, speciālās ekonomiskās zonas un ostas nav viens un tas pats. Speciālā ekonomiskā zona ir teritorija ar atvieglotu nodokļu režīmu, un šis statuss nebūt nav visām pasaules ostām. Piemēram, Sondores–Kukules rakstā pieminētās Roterdamas un Hamburgas ostas nav brīvās ekonomiskās zonas, līdz ar to „Financial Times” pētījumā nemaz netika apskatītas.
Tomēr dažus izcilus panākumus esat jau sasniegusi – proti, pār jums ir nākusi apgaismība, ka „ne jau Lembergs, Sormulis vai Loginovs ieved un pārkrauj tās kravas. To dara uzņēmēji.” Tāpat izcila ir sapratne, ka „kravas nāk”, „pateicoties pasaules tirgus pieprasījumam un Latvijas ostu ģeogrāfiskajam izvietojumam”. Tomēr domāt, ka „pasaules tirgus pieprasījums” rodas, „pateicoties vai tomēr par spīti ostu pārvalžu darbam”, ir tikpat neadekvāti un neloģiski, kā apgalvot, ka Lembergs „pasūta mūziku” „Financial Times”. Tostarp jums kā topošajai ostu speciālistei būtu tikai piedienīgi zināt, ka Ventspils brīvostas pārvaldnieks ir Sarmulis, nevis Sormulis.
Un visbeidzot nedaudz personiski. Sondores-Kukules kundze, tas nebiju es, kurš nepieļāva iespēju jums kļūt par valdes locekli Rīgas vai Ventspils brīvostā. Pie jaunu brīvostu valžu locekļu nozīmēšanas es pat tuvumā nebiju. Paskatieties, kādi cilvēki tika iecelti šajos amatos, un ieskatieties saviem partijas kolēģiem Sprūdžam un Pavļutam cieši acīs, un jūs sapratīsiet, ka tas tiešām nebiju es, kurš jūsu centieniem aizlika kāju priekšā.