Turpat jau nedēļa ir pagājusi, kopš Saeima ar pārliecinošu balsu vairākumu nobremzēja Latvijas tiesu vēsturē nepieredzēti straujo tiesneša Māra Vīganta karjeru, neapstiprinot viņu Augstākās tiesas tiesneša amatā.
Daži politiķi nekavējoties medijiem piespēlēja ziņu, ka vainīgs pie šāda Saeimas balsojuma esot Lembergs, kuram tiesnesis Vīgants savulaik piemēroja drošības līdzekli – apcietinājumu. Intriga tika radīta, motivācija, tā teikt, neapgāžama, vainīgais atrasts.
Visas nedēļas garumā par šo jautājumu turpinājās polemika – izsacījās politiķi, tieslietu ministrs, kāds tiesību zinātņu eksperts, Valsts prezidents, Augstākās tiesas priekšsēdētājs, biedrības, no kurām viena pat nav oficiāli reģistrēta, utt. Gandrīz visas šīs interpretācijas konsekventi papildināja viens vienots elements, proti, atgādinājums, ka tiesnesis Vīgants lēmis par Lemberga drošības līdzekli.
Esmu jau pieradis, ka mans vārds tiek pierakstīts dažādiem notikumiem, tomēr šoreiz uzbūvētā sazvērestības konstrukcija man šķiet neloģiska un primitīva.
Pirmkārt, nav loģikas apgalvojumā, ka es gribētu atriebties tiesnesim Vīgantam par to, ka viņš mani iesēdināja cietumā. Par manu drošības līdzekli lēma vairāki tiesneši, ne tikai Vīgants vien.
Otrkārt, pēc lēmuma par manu apcietināšanu tiesnesis Vīgants pa karjeras kāpnēm virzījās ārkārtīgi strauji. Jau divus mēnešus vēlāk – 2007.gada maijā – viņš tika apstiprināts par Administratīvās apgabaltiesas tiesnesi; 2008.gadā – par apgabaltiesas priekšsēdētāja vietnieku, bet 2009.gadā jau tiek virzīts Augstākās tiesas tiesneša amatam. Divu gadu laikā tiesnesim ar pirmā līmeņa augstāko izglītību (bakalaura grāds) tik žilbinoša karjera! Ja es būtu gribējis atriebties, tad kāpēc es to nedarīju jau iepriekš – 2007.gadā, kad Saeima jau reiz par viņu balsoja?! Tā teikt, uz karstām oglēm. Parlamenta sastāvs šajā laikā taču nav mainījies.
Pieņemsim, ka izglītībai patiesi nav izšķirīgas nozīmes, svarīga ir tiesneša kvalifikācija un godaprāts. Arī par šo es varu spriest, vērtējot tiesneša Vīganta profesionālo darbību pirms divarpus gadiem tiesas zālē.
Lemjot par drošības līdzekli man (tiesnesis vērtē, vai aizdomās turētā persona netraucēs izmeklēšanu), uzkrītoši bija redzams, ka prokuroriem ir ļoti svarīgi, lai šo jautājumu pirmajā instancē lemtu tieši Vīgants, nevis kāds cits tiesnesis. Patiesībā jau saspēle starp tiesnesi un prokuroru notika ļoti atklāti. Tiesas procesā argumenti, ar kuriem prokurori pamatoja, ka es varētu traucēt izmeklēšanas gaitai, vienmēr tika slēpti. Tādējādi pilnīgi konkrēti tika pārkāptas LR Satversmē, likumos un starptautiskajās konvencijās garantētās tiesības uz aizstāvību. Piemēram, Cilvēka tiesību un pamatbrīvību konvencijā ir uzsvērts, ka cilvēka minimālās tiesības ir nekavējoties tikt informētam par viņam izvirzītās apsūdzības raksturu un iemesliem. Tiesnesis Vīgants ignorēja šīs minimālās tiesības.
Pusotru gadu vēlāk es no krimināllietas materiāliem beidzot uzzināju, kā prokurori pamatoja to, ka es varētu traucēt izmeklēšanas gaitu. Pamatu pamatos tā bija tā sauktā Drošības policijas apakšpulkveža Arņa Indriksona lieta, kurš it kā esot spiegojis manās interesēs. Šobrīd apsūdzības Indriksonam jau ir pilnībā sagrautas visās trijās tiesu instancēs. Tātad spiegošanas nemaz nav bijis! Kādu secinājumu var izdarīt par Vīganta profesionalitāti pirms divarpus gadiem? Rupji pārkāpjot tiesības uz aizstāvību, uz safabricētas lietas pamata Vīgants pieņēma lēmumu par apcietinājumu.
Taču vienam aspektam tiesneša Vīganta karjeras sakarā gan es varu piekrist. Tam patiesi ir saistība ar mani, jo tiesneša Vīganta straujā karjera ir dāsns atalgojums par Lemberga iesēdināšanu. Tāpēc apgalvojums, ka Lembergs ir vainīgs pie Vīganta karjeras nobremzēšanas, ir pilnīgi nepamatots. Šo karjeru esmu izšķirīgi veicinājis.